Grāmatu grozs
Skarbas grāmatas par smagām tēmām
Jānis Vītoliņš. Divu lielvalstu dienestā. Jumava
Vēl viens visnotaļ skarbs atmiņu stāsts par Otrā pasaules kara latviešu sešpadsmitgadīgajiem puišiem. Kad frontes līnijā sāka ļodzīties, vācu armija, cerot glābt situāciju, nesmādēja pat pusaudžu demobilizāciju. Kara beigas šiem puikām neko neatrisināja, jo viena noziedzīga režīma izdarības ar uzviju papildināja otrs. Nonākuši padomju gūstā šie zēni nevis atgriezās skolas solā, kur tiem būtu īstā vieta, bet gan nokļuva Gulagā. Jāņa Ozoliņa karjera šai ziņā aptvēra vispirms Vorkutu, bet tad piespiedu darbus Igaunijā – Tallinā un Sillamē slepenu objektu celtniecībā.
Šīs grāmatas autora atmiņu vēstījums, atklājot noziegumus, kas paveikti pret latviešu tautu, ir reizē individuāls un reizē tipisks. Lakoniski, skopi teikumi, minimāls epitetu daudzums, maksimāli daudz faktu un maz personiskā – par to, ka pašam sāpēja un bija ļoti slikti. Par kolektīvās domāšanas mehānismiem, kas veido šo paradoksālo situāciju, lai spriež pētnieki, bet visi pārējie noteikti izlasiet Divu lielvalstu dienestā. Tie, kas līdzīgus stāstus jau zina – lai vēlreiz sev to atgādinātu, bet tie, kas ar tiem vēl nav saskārušies – lai uzzinātu. Esmu par to rakstījis vairākkārt, tomēr atkārtošu vēlreiz – ja Latvijas valstij ir kāda ideoloģija, pašlepnums un ārpolitiski mērķi, tādi atmiņu vēstījumi būtu jātulko lielajās valodās un bez maksas jāizplata pasaulē. Diemžēl patlaban uz šo sirmo, divas elles izgājušo vīru fona mēs patiesi atgādinām sabrauktus ezīšus.
Harijs Tirks. Mirušo acu stunda. Tulkojis Imants Tuņķelis. Celtne
Ja Jāņa Vītoliņa atmiņu stāstā uzzinām, kā vācu karspēkā jutās sešpadsmit gadus vecs latviešu puika, tad bijušās Austrumvācijas (VDR) klasiķa Harija Tirka romānā Mirušo acu stunda iepazīstam izjūtas, kas valdīja vienkāršajos vācu karavīros Hitlera kapitulācijas priekšvakarā. Arī šie vīri ir pārāk jauni, lai mirtu tās bandas dēļ, kas drošos bunkuros sēžot, sūtīja viņus iekarot Eiropu. Vairāki likteņi, vairāki dzīvesstāsti vēlreiz acu priekšā pārdzīvoti kara pēdējās dienās, kad kauju starplaiki tiek slacīti ar alkoholu un kavēti ar meitenēm, bet pāri visam liela bezcerība un tuvojošās nāves sajūta.
Lai gan atzīts VDR klasiķis, kurš savā ziņā pārliecinoši pūtis režīma stabulē un bijis Austrumāzijas eksperts, kas Vjetnamā saindējies ar amerikāņu izsmidzināto kaujas gāzi, savulaik Harijs Tirks par šo romānu saņēmis visnotaļ skarbu kritiku no abu toreizējo ideoloģisko bloku pusēm. Tas tomēr liecina tikai vienu – bijušais izpletņlēcējs un Dzelzs krusta īpašnieks aprakstīja to, ko kara beigās bija pieredzējis pats savām acīm un šī literatūras līmenī paceltā, vairāk gan militārismu kopumā nekā vienu režīmu apsūdzoša, patiesība nebija patīkama nevienam – ne zaudētājiem, ne uzvarētājiem.