Septembra sākumā uz starp kultūras ministri un operas līdzšinējo direktoru samilzušā konflikta fona ar grezniem koncertiem, kas metrāžas ziņā teju konkurēja ar Dziesmu svētku noslēgumu, tika svinēta Latvijas Nacionālās operas ēkas 150. jubileja, tādējādi godinot vienu no Rīgas kultūras dzīves būtiskiem simboliem.
Arhīva fotogrāfijas jubilejas bukletā un hroniku kadri uz lielā ekrāna atgādināja, ka neatkarīgi no laika un režīma operas nams greznojis Rīgu kā balts templis, kurā mīt māksla un mūzas Eiterpes padevīgie kalpi, kā milzu kuģis peldējis vēstures bangās, savās sienās glabājot daudzu atmiņas un likteņstāstus. Pacilājošā noskaņā, par spīti kultūras ministrei adresētiem svilpieniem, tika atklāts Teterevu fonda finansētais piemineklis leģendārajam baletdejotājam Mārim Liepam – laikmetīga, moderna kultūrzīme ar atskatu vēsturē un skatienu nākotnē un jauna, neatņemama Baltā nama sastāvdaļa, kura ikvienam garāmgājējam atgādinās, ka zem operas jumta mīt ne vien opera, bet arī balets.
Trīsdaļīgais koncerts aptvēra krāsainu programmu, gan vēlreiz sveicot Rihardu Vāgneru 200. jubilejā, gan atverot latviešu opermūzikas lappuses, gan atrādot baleta patiešām daudzveidīgo repertuāru un visbeidzot liekot izskanēt populārām operu ārijām izcilu interpretu balsīs. Latviešu spilgtākā Vāgnera balss Egils Siliņš pārliecinoši interpretēja Votāna dziedājumu no Reinas zelta, Aira Rūrāne skanīgi dramatiskajā Spīdolas ārijā atsauca atmiņā 90. gadu vidu un vecās ēkas rekonstrukcijas pabeigšanu, kas iezīmēja jauna laikmeta sākumu LNO, bet Andris Ludvigs pārsteidza Antiņa ārijā no Zelta Zirga, liekot pieminēt Jāni Zāberu. LNO balets nodemonstrēja gan krāšņus klasikas fragmentus, gan laikmetīgu horeogrāfiju, ļaujot baudīt vadošo solistu, kā arī jauno mākslinieku sniegumu. Īpaši skatītājus aizkustināja svaigais un reizē nostalģiskais Konfekšu valsis no Jura Karlsona jaunā baleta Karlsons lido..., kurš pirmizrādi piedzīvos tikai oktobra sākumā. Konfekšu valsis ir īpašs ar to, ka jaunās balerīnas ir tērptas kostīmos, kas attēlo Laimas populārāko konfekšu – Trifele, Vāverīte, Serenāde, Sarkanā magone, Vētrasputns un Vēsma, kā arī krāsaino ledenīšu papīrus. Kādam tie, iespējams, ir vienkārši kostīmi, bet lielai daļai zālē sēdošo – arī laikmeta simbols.
Koncerta trešā daļa atgādināja par Latvijas dziedātāju spozmi uz pasaules operu skatuvēm – dzirdējām gan virtuozo un stilistiski niansēto Ingas Kalnas sniegumu vienā no retajām bikšu lomām soprāniem – Lučio Činnas ārijā, varējām apbrīnot ukraiņu tenora Dmitro Popova vokālo izaugsmi dramatiskā Verdi repertuāra virzienā, baudīt Aleksandra Antoņenko pašlaik stabili spožo mākslu gan Gabrieles Adrono, gan Samsona ārijā, gan Pučīni duetā no Apmetņa kopā ar Lieni Kinču, Ineses Galantes nenorietošo šarmu un ansambļus LNO solistu izpildījumā. Mākslinieciskās kvalitātes ziņā tie bija īsti svētki ikvienam – gan visiem māksliniekiem, gan skatītājiem zālē un pie TV ekrāniem.
Mākslai it visur pasaulē ir divas puses – viena glamūrīgi teatrālā, kuru redz skatītāji un sponsori, un otra – sviedru, asaru un subjektivitātes pārpildītā aizskatuves puse. Šīs puses ir kā saule un mēness, kuri mijas nesatikušies, tieši tādēļ mediju mēģinājumi viest plašāku skaidrību par patieso situāciju operā diez ko nesekmējās gan Andreja Žagara un viņa atbalstītāju manipulāciju publiskajā telpā, gan Žanetas Jaunzemes-Grendes nozarē nestabilās reputācijas dēļ. Abu pušu konfrontācija galvenokārt notika virtuālajā pasaulē un mediju telpā. Pasaulslaveni Latvijas mākslinieki, kuru ikdiena ir ļoti maz saistīta ar LNO, medijos pauda atbalstu līdzšinējai operas vadībai, veiksmīgi kultivējot pašreizējā operas direktora neaizvietojamības mītu. Par neveiksminiekiem apsaukātās arodbiedrības turpināja plosīties bez simtprocentīga kolēģu atbalsta. Lielākā daļa klusēja vai klusi pastāstīto kameru priekšā atkārtot nebija gatavi – jautāt kaut ko štata solistiem nav visai produktīvi, jo LNO Latvijā ir viņiem gandrīz vienīgā darbavieta, ja neskaita projektus. Visa šī viļņošanās pāris nedēļas radīja papildu stresa apstākļus simtiem cilvēku, kuri ik vakaru turpināja radīt mākslas brīnumu skatītājiem. Gluži kā Fredija Merkurija dziesmā – Show must go on – *izrādei ir jāturpinās! Kārtējais, visai dinamiskais cēliens noslēdzies ar abu strīdnieku – Andreja Žagara un Žanetas Jaunzemes-Grendes atbrīvošanu no amata. Kultūras nozare pašlaik izrādes starpbrīdī apspriež izrādes intrigu – kas notiks tālāk? Labs teātris. Lugas žanra klasifikāciju droši vien noteiks nākamais cēliens.