Šis jautājums nāca pirmais prātā, iepazīstoties ar izdevniecības Zvaigzne ABC klajā laisto Ojāra Buša un Vinetas Ernstsones Latviešu valodas slenga vārdnīcu. Tajā sniegta informācija par vairāk kā 8000 vārdu vai izteicienu nozīmi to izcelšanos, kā arī doti piemēri par lietojuma kontekstu preses izdevumos un literatūrā.
Šādas vārdnīcas iznākšana būtībā ir savdabīgs mēģinājums kanonizēt valodu – sadalīt latviešu valodas vārdus labajos literārajos vārdos un sliktajos – slengā: «slengismi ir, vienkāršāk sakot, neliterāri vārdi.» Paši autori apgalvo, ka vārdnīcā «slenga jēdziens ir traktēts iespējami plašāk, iekļaujot tajā visu neliterārās leksikas slāņus (izņemot apvidvārdus) – no neliterārās sarunvalodas leksikas līdz pat vulgārismam.»
Kā latviešu literārās valodas etalons galvenokārt tiek izmantota Latviešu literārās valodas vārdnīca, kuras pirmais sējums iznāca 1972. gadā, bet noslēdzošais 1996. gadā, bet lielākā daļa sējumu – padomju laikā. Tikai vai arī šī vārdnīca kā literārās valodas vārdu krātuves etalons nav galīgi novecojis?
Latviešu literārās valodas vārdnīca savam laikam tiešam bija lielisks akadēmisks izdevums. Tomēr, laiks, kad tā tapa, atstāja uz šo darbu neizdzēšamu un kroplu iespaidu. Padomju laikos literatūra bija spiesta rēķināties ar ievērojamu cenzūras un redakcionālu spiedienu. Darbus neizdeva, ja autori nepiekrita dažādiem labojumiem un te bija ne tikai politiska rakstura. Dzejniekiem nācās pārrakstīt dzejoļus, jo redaktori pieprasīja attiecīgā laika leksiku aizstāt ar klasisko 20. gadsimta lielo latviešu rakstnieku leksiku. Tāpat tolaik bija aizliegts citēt daudzos trimdas rakstnieku darbus un trimdas pienesums literārajā valodā tika būtībā izdzēsts no latviešu literārās valodas vārdnīcas.
Latviešu literārās valodas vārdnīca 20. gadsimta 70. gados būtībā kodificēja 40. - 60. gadu LPSR literāro leksiku. PSRS sabrūkot, literatūra izspruka no cenzūras žņaugiem. Kopš astoņdesmito gadu beigām tā ir uzsūkusi sevī visus tos valodas modernos strāvojumus, kas radušies pēdējo 30 gadu laikā. Šī iemesla dēļ definējot, kas ir slengs, vispirms ir jāatbild uz jautājumu, kas ir literārā valoda? Vai tikai tā, kurā rakstīja Andrejs Upīts, Rainis vai Vilis Lācis? Vai par literāro valodu drīkstam saukt arī to valodu, kurā raksta tagadējie dzejnieki un rakstnieki? Varbūt valoda, kurā tagad raksta latviešu dzejnieki un rakstnieki nemaz nav literārā valda, bet tikai tāds vulgārs slengs?
Ir, protams, lietas par, ko var saukt par matu skaldīšanu, bet, kad ieraudzīju Ojāra Buša un Vinetas Ernstsones vārdnīcā vārdu «čau» kā slengismu t.i. kā neliterārās leksikas slāņiem atbilstošu, man iepletās acis. Apžēliņ! Uz labu laimi paņēmu no plaukta vienu literārā žurnālu Karogs numuru un uz labu laimi atšķīru. «Čau sīkā, - saku Megijai un viņu pagrūžu,» raksta Ēriks Kūlis stāstā Gārsija un tirgus direktors (Karogs, 06. 2009. 50.lpp.). Kas tad īsti ir literārā valoda? Vai tā, kurā raksta mūsu paaudzes literāti, vai tikai tā, kurā rakstīja Anna Sakse?
Turklāt ja kāds vārds, piemēram, «čau» tiek pasludināts par slengu, tad varbūt ir vērts izskaidrot tā izcelsmi. Īpaši tāpēc, ka «čau» nekādā gadījumā nav aizgūts no krievu vai angļu valodas. Vispār, kā vārds «čau» nonāca latviešu ikdienas leksikā? Vārdnīcas veidotāji vēsta, ka tiek gatavots Latviešu valodas slenga vārdnīcas otrais izdevums. Manuprāt, to pilnveidojot, vispirms jātiek skaidrībā, kas tad īsti ir latviešu literāra valoda 21. gadsimtā.
Tomēr vārdnīca ir iznākusi un paveikts patiesi liels darbs, jo tajā iekļauti aptuveni 8000 šķirkļu. Liels ieguvums ir arī nenormatīvās leksikas legalizēšana, jo viena no padomju laiku vārdnīcu lielākajām problēmām bija nespēja noskaidrot daudzu šādu vārdu nozīmi. Atceros, 1988. gadā pie manis vērsās izmisusi vācu studente no apmaiņas programmas, kas nevienā vārdnīcā nevarēja atrast vairākus krievu valodas cilmes vārdus, kurus viņa bija dzirdējusi sarunā vienā kafejnīcā. Latviešu valodas slenga vārdnīcā tie tagad beidzot ir atrodami. Šajā ziņā vārdnīca ir liels solis uz priekšu un kalpos tik tiešam kā izziņas līdzekli tiem, kas neapgrozās tādā vidē, kurā nenormatīvās leksikas vārdi ir ikdienas sastāvdaļa.