«Kā man teica Normunds Rutkis – grupa Pērkons cilvēkos rada absolūtas esības dzīvesprieku. Tie, kas ir mūsu fani, vēl joprojām redz, ka ar mums viss ir kārtībā un dzīve ir laimīga un aizraujoša, bet jaunieši ir priecīgi, ka var gūt ko vērtīgu no mākslinieciskā viedokļa, jo mūsu mūzika ir īsta – ar saturu un jēgu. Tā nav vienkārša ņemšanās,» saka dziedātāja Ieva Akuratere.
Jau ar vairākiem koncertiem dažādās Latvijas pilsētās latviešu leģendārā grupa Pērkons atzīmēja savu 30 gadu jubileju, un 1. maijā koncertzālē Palladium notiks jubilejas tūres noslēguma koncerts.
– Vai, koncertējot dažādās Latvijas pilsētās ar sen dziedātām dziesmām, uzaust arī nostalģiskas atmiņas par laiku, kad grupa tika dibināta?
– Nē, nekad. Šajā grupā neesam nostalģiju apcerētāji. Varbūt dažreiz mēs apceram dzīvi ar skumjām vai pacilātību, bet ne ar nostalģiju. Mūsos nav nopūtu par to, ka kaut kas būtu aizgājis, jo patiesībā nekas jau nav aizgājis. Mēs joprojām esam. Jubilejas tūres noslēguma koncerts būs īpašs ar to, ka dziedāsim dziesmas, kas būs izraktas no mūsu dārgumu lādītes – tās, kuras esam dziedājuši, iespējams, tikai dažas reizes, piedaloties kādos projektos. Ar mums muzicēs arī mūsu bērni. Kā Jurītis [Juris Kulakovs] teica – ne tikai spējīgākie, bet arī profesionālākie mūzikā. Justīne Kulakova spēlēs vijoli, Reinis Sējāns – bungas, mans dēls Matīss Akuraters – perkusijas.
– Esat bijusi arī citu muzikālo projektu dalībniece. Kurš no tiem jums bijis sirdij vistuvākais?
– Man ir tā priekšrocība, ka esmu brīvmāksliniece un nekad neesmu spiesta dziedāt projektos, kas man nepatiktu. Ir grūti pateikt, kāda mūzika man bijusi sirdij vistuvākā, jo viss, ko dziedu, man patīk. Tāpat kā Latvijā ir dažādi gadalaiki un katrā no tiem ir savas rotas, skaņas un smaržas, tā arī katrs komponists dod visskaistāko, ko viņš ir radījis. Tādas ir Jura Riekstiņa dziesmas, ko dziedāju ar grupu K.Remonts, arī balādes, kas skanējušas Aivara Hermaņa izsmalcinātajā ģitārmūzikas pavadījumā. Tikko nospēlēju Jāņa Lūsēna mūziklā Sniega karaliene Puķu burvi un ar šīm dziesmām nonācu pasaku valstībā, savukārt, kad dziedu ar Arni Miltiņu, no mums virmo mūžīgā jauneklība – kā lieli bērni kopā dziedam gaišas, pavasarīgas, mīļas dziesmas. Katrs komponists dod savu izjūtu gammu, kas bagātina manu dzīvi, un es arī dodu pretī, izprotot viņu mākslas darbu saturu un atverot to kā vēdekli klausītāju ausīm.
– Ar kuru muzikālo projektu cilvēki jūs visvairāk asociē?
– Skaitliskā ziņā visvairāk mani asociē ar dziesmu Manai tautai, ko zina visdažādāko vecumu cilvēki, arī jaunieši. To viņi iepazīst caur atmiņām, videomateriāliem un stāstiem un vēl joprojām dzied, jo tā ir mīļa un gaiša dziesma – kā gaismas stariņš. Domāju, ka daudzu atmiņās esmu kā grupas Pērkons vokāliste, citi savukārt zina manas akustiskā skanējuma dziesmas un asociē mani kā vienu no Latvijas dziesminiekiem.
– Jūs kopā ar dēlu Matīsu Akurateru, Zani Šmiti un Ilzi Grunti muzicējat arī folkmūzikas grupā Lidojošais paklājs, ar kuras darbību pietuvināties latviešu tautas folklorai un tradīcijām. Cik tās jums ir būtiskas?
– Dziļā gudrība, kas ir iekodēta tautasdziesmās, līdzībās, simbolos un latvju rakstos, ir latviešu eksistences pamatsaknes. Tā ir īstā dzīves sula. Tādēļ esam radījuši grupu Lidojošais paklājs, kas atskaņo tautas mūziku mūsdienīgā apdarē. 21. gadsimtā cilvēki ir sākuši apjaust – lai radītu labu, veselīgu un priecīgu paaudzi, jāmēģina intelekts un brīvā saprāta izpausmes, kas raksturīgas jaunām paaudzēm, apvienot ar dziļajām un pamatīgajām saknēm, kas mīt tautas gudrībās. Tas, ka to saliek kopā un ieliek daudz ko vēl pa vidu, aizmēž satraukumu un neskaidrību, bet cilvēks paliek pie labām, drošām un stabilām vērtībām. Tas ir atspēriens brīnišķīgam dzīves lidojumam, ko var salīdzināt ar loku un bultu – šāviņam vajag pamatu, no kurienes atsperties, tikai tad bulta var lidot. Tādēļ tautas gudrību skaistums ir ļoti būtisks – tas ir visa labā pamats. Jaunībā man bija draugs zinātnieks, garīgo zinību pētnieks un filozofs Modris Slava, kurš mani vienmēr iedvesmoja un teica: «Ieva, kaut tu varētu sintezēt seno tautas mūziku ar modernām skaņām un laist pasaulē.» To viņš teica tad, kad man bija aptuveni 18 gadu – laikā, kad pasaules mūzikas žanrs vēl nebija aktuāls, bet toreiz tas kļuva arī par manu sapni.
– Vienmēr esat paudusi savu mīlestību pret dzimteni, tāpēc, kad iedziedājāt albumu Russkije ar dziesmām krievu valodā, daudzi jūsu talanta cienītāji par to izrādīja nepatiku. Kā reaģējāt uz komentāriem, ka tādējādi esat pat nodevusi tautu?
– Jāsaka – tie nav pārāk gudri komentāri. Ir sakāpināti cilvēki, kuriem vienkārši gribas niknoties, un acīm redzami viņu apgalvojumam nav nekādas loģikas. Vai es nododu tautu, dziedot arī angliski, franciski vai zviedriski? Ierakstīju albumu ar krievu balādēm tāpēc, ka vēlējos, lai cilvēki atcerētos – es vienmēr esmu bijusi par Latviju un Latvijas brīvību, par mūsu tautas apziņu un domu formu, ko Dievs mums devis sargāt, glabāt un attīstīt, taču nekad neesmu bijusi pret kādu tautu, kas dzīvo šajā pasaulē. Diska vāciņā ierakstīju: «Ar šīm dziesmām es vēlos atgādināt, ka ļoti daudz cilvēcības spēka, ideālisma un drosmes impulsu pasaule saņēmusi arī no slāvu mentalitātes un tās izpausmēm mākslā. Domāju, ka 21. gadsimtā mums vajadzētu būt pieradušiem pie vienkāršas patiesības, ka tautība nav sociāli politiska diagnoze, ka varaskāre nav saistīta ar cilvēka nacionalitāti un brīvība ir apziņas stāvoklis.» Ar to es vēlējos saglabāt liecību jauniešiem, ka nav jāienīst krievi. Vispār nav jāienīst neviena tauta, un, re, arī slāvu dziesmās ir jūtams brīnišķīgs humānisms. Tas, ka es dziedu šīs romances, ir mans protests pret ārkārtīgi vienplākšņainu pasaules uztveri. Ne jau tauta karo, bet vardarbīgi prāti, kas savu tautu izmanto kā ieroci cīņai pret citiem un savu tieksmju apmierināšanai.
– Paralēli tam, ka esat dziedātāja un aktrise, jūs šobrīd strādājat Rīgas domē un esat Izglītības, kultūras un sporta komitejas locekle. Vai ieiešana politikā netraucē mākslinieciskajai darbībai?
– Ja es strādātu Saeimā, tad gan būtu grūti to apvienot ar dziedāšanu, bet šobrīd tas ir iespējams. Nesen satiku savu draugu un cīņas biedru Māri Grīnblatu, un viņš smalkjūtīgi apvaicājās, kā man klājas, pildot Rīgas domes deputātes pienākumus, un ļoti cerēja, ka mani nav pārņēmis politiskais izmisums. Viņš jau saprot, cik vienkāršiem un sirsnīgiem cilvēkiem ir bezcerīgi izlauzties cauri šausmīgajiem politiskajiem krampjiem, taču man tā nav. No malas izskatos mazdrusciņ neaizsargātāka nekā īstenībā esmu, jo man savos 54 gados nav pēkšņi jāatklāj patiesība par skarbo politiku. To es zinu kopš agras jaunības, tā ka atrodu, ko es šeit kā deputāte varu darīt sabiedrības labā, un cenšos to pa drusciņai arī īstenot, sevišķi kultūras jomā. Taču tas nenozīmē, ka gribētu turpināt ļoti padziļinātu politiķa karjeru. Liekas, ka man vēl ir daudz kas darāms kur citur. Protams, cilvēks var dažādi augt, arī kalpojot sabiedrībai, bet man ir citi sapņi – lidot filozofiskās meditācijās, būt brīvai un ceļot. Politiķa darbs ir ļoti grūts, jo visu laiku jābūt saspringtam kā medībās, un es nezinu, vai gribu nākamos desmit gadus būt tādā sasprindzinājumā.
– Savās iepriekšējās intervijās esat atzinusi, ka jūs iedvesmo paši tuvākie cilvēki – ģimene un draugi. Jums bijusi cieša saikne ar brāli, jo esat tikai pusotru gadu jaunāka, tāpēc brāļa draugi bija arī jūsējie un kopā darījāt blēņas. Vai puišeļa dumpīgums un delverīgums vēl joprojām ir jūsos?
– Iespējams. Tomēr nez kāpēc cilvēki mani sauc par īpaši sievišķīgu. Varbūt tieši tāpēc, ka esmu izbaudījusi tādu kā puikas bērnību, šobrīd laimīgi izbaudu savu sievišķību? Manuprāt, tas, ka esmu draudzējusies ar puikām jau kopš bērnības, man ir palīdzējis noturēties grupā Pērkons. Juris Kulakovs ir atzinies, ka viņš diez vai varētu izturēt kādu citu sievieti, bet es protu būt kā māsa un labs draugs. Uzskatu, ka sievietes ar vīriešiem var vienkārši draudzēties un tur nav jābūt vēl kaut kam. Es jūtos ļoti komfortabli vīriešu sabiedrībā, un man nav vajadzības izrādīt sievietei raksturīgās kaprīzes.
– Vai tāpēc spējāt ar pirmo vīru un sava dēla tēvu Sergeju Akurateru, kurš šā gada sākumā aizgāja mūžībā, saglabāt labas attiecības pat pēc laulības šķiršanas?
– Pēc šķiršanās palikām ļoti labi draugi, turpinājām mīlēt un cienīt viens otru visu mūžu. Sergeja māmiņa vienmēr ir teikusi, ka viņai nav bijušas svarīgas juridiskās lietas – neatkarīgi no visa tik un tā viņa vienmēr mani ir uzskatījusi par savu vedeklu. Kāpēc šķīrāmies? Tāpēc, ka dzīvē tā mēdz notikt. Neviens šai pasaulē nav ideāls, lai visu spētu izdarīt labi un pilnīgi pareizi. Tomēr mīlestība bija, un mēs spējām to saglabāt visa mūža garumā. Mums ir arī kopīgs dēls, tāpēc vien mūsu savienība ir bijusi izcili skaista, laimīga un vērtīga. Mēs bijām kopā tajā brīdī, kad Sergejs aizgāja no šīs pasaules, un mums tas daudz ko nozīmēja.
Sergejs bija izcils cilvēks, humānists, brīvdomātājs. Viņš bija viens no pirmajiem cīnītājiem vēl trakajos Padomju Savienības laikos, kad tie, kas cīnījās par Latvijas brīvību, tika apcietināti, čekā tirdīti un spīdzināti. Tas ir dramatiski. Tas nav kā ta
gad – ai, esmu noguris, neiešu uz vēlēšanām, jo negribu nodarboties ar politiku. Toreiz cilvēkiem nebija bail arī dzīvību zaudēt valsts labā. Lūk, man bija tā lielā laime ar tādiem cilvēkiem iepazīties, pateicoties savam vīram. Māra Strautmane, kas bija latviešu aktīviste Zviedrijā un gatavoja iespēju politiskam apvērsumam, 70. gados vāca ziņas par to, kas notiek Latvijā. Sergejs bija pirmais cilvēks, kurš atsaucās būt par slepeno ziņnesi. Tā bija milzīga drosme. Mēs zinām Gunāru Astru kā latviešu brīvības cīnītāju, un Sergejs bija tieši tāds pats cilvēks.
– Drosmi, kas ir jūsos, esat smēlusies arī no viņa?
– Savu raksturu dabūju kā dāvanu no Dieva jau piedzimstot, bet Sergejs bija mans skolotājs. Kad viņu satiku, jau pirmajā brīdī sajutu no viņa pūšam tādu kā brīvu vēju, un biju tik laimīga. Arī mana vecmāmiņa bija dzīves gudrs un garīgs cilvēks, brīvdomātāja, no kā daudz ko mācījos, un visu laiku vēlējos, lai manā dzīvē atkal ienāktu tāds cilvēks. Tad, kad satiku Sergeju, nodomāju, cik labi – te es jūtu to, pēc kā biju ilgojusies un ko visu laiku biju meklējusi.
– Ko abi esat mācījuši savam dēlam?
– Matīss ir sacījis, ka viņam ir prieks par vecākiem, kuri ir mācījuši viņam tik daudz laba un vērtīga. Brīvības izjūta, dzīves jēga un saturs, dzīvesprieks un drosme dzīvot, dzīvot ar labsirdību un labo enerģiju dāvāt citiem – to viņš ir saņēmis un iemācījies no mums.
– Kad bērns pieaug, viņš steidz pamest ģimenes ligzdu un doties pats savās gaitās, un mātes to pārdzīvo. Jūs ar dēlu dzīvojat kopā un pat muzicējat vienā grupā. Ko jums tas nozīmē?
– Patiesībā ir bijis laiks, kad Matīss ir dzīvojis citur. Pusaudžu gados tiešām gribas izrauties no ģimenes. Taču tagad viņš kopā ar draudzeni ir atgriezies pie manis, jo mums ir brīnišķīga dzīvesvieta Mežaparkā. Gan viņam, gan draudzenei patīk tur dzīvot, jo jebkurā brīdī var iziet laukā ieelpot svaigu gaisu, pastaigāties līdz ezeram, pasēdēt pļavā un pasauļoties vai skriet krosiņu pa meža takām. Tās ir skaistas dzīves ērtības. Protams, esmu ļoti laimīga, ka viņi dzīvo man blakus. Tas ir skaisti, ka ģimene ir mīļa un bērniem ar vecākiem izveidojusies brīnišķīga draudzība. Ir tautas, kas uzskata, ka vienai dzimtai ir jādzīvo zem viena jumta. Piemēram, Izraēlā arābi ceļ mājas ar taisnu jumtu tādēļ, lai tad, kad dēls apņem līgavu, varētu virs mājas uzbūvēt vēl vienu stāvu un lai jaunajai ģimenei nav jāskrien prom.
– Kas vēl bez ģimenes, dabas, mūzikas un teātra jūs iedvesmo?
– Tas, ka dzīve, izrādās, nemaz nav tik bailīga, kāda citreiz vājuma brīdī liekas. Bieži vien, izejot laukā, izjūtu nedrošību, kas nu tagad mani sagaida. Eju cauri sabiedrībai kā pa bailīgiem džungļiem un domāju, kas nu tagad būs, bet nē, pēkšņi saņemu brīnišķīgu dāvanu – pretimnācējs man uzsmaida. Ja cilvēka acīs un smaidā var redzēt, cik viņš ir labvēlīgs, draudzīgs un patiesi ieinteresēts apmainīties ar labām emocijām, tad vairs nav tik bailīgi, un tas iedvesmo. Reizēm palīdz arī laimīga un vientulīga saruna ar Dievu.
– Esat teikusi, ka jums nav vajadzīgs psihologs, jo labākā dvēseles attīrīšana ir grēksūdze baznīcā. Cik bieži jūtat nepieciešamību tā attīrīties?
– Kā kārtīgai kristietei vajadzētu uz baznīcu iet vēl biežāk, taču tas nav tā, ka esmu tikai svētkos gājēja. Ik pa brīdim jūtu nepieciešamību izpildīt baznīcas lūgšanas rituālu, jo tas ļoti spēcina un dod svētību. Grēksūdze jeb grēku nolikšana Dievam pie kājām psiholoģiski atbrīvo, lai gan jāsaka, ka šoziem vienu reizi aizgāju pie psihologa. Man bija nepieciešams nevis kādam pažēloties vai izrunāties, bet gan saņemt tiešas un profesionālas norādes, lai zinātu, kā rīkoties sarežģītās, psiholoģiskās attiecībās. Tomēr visās situācijās svarīgākais ir saruna ar Dievu, arī sērās, no kurām nevar tā vienkārši atbrīvoties. Paiet laiks, bet vienalga – ik pa brīdim pēkšņi kaut ko atceries, un uznāk asaru vilnis... Šāds notikums stipri maina vērtību sistēmu.
– Vai tiešām, lai saprastu, kas ir īstās dzīves vērtības, jāpiedzīvo sāpīgi mirkļi?
– Saka, ka ciešanas ir kā skolotājs un caur ciešanām var daudz ko iemācīties. To jau mēs zinām. No otras puses – priesteri un mūki nāvi neuzskata par kaut ko bēdīgu un traģisku. Neatkarīgi no tā, vai cilvēks tic vai netic kādai eksistences formai ārpus materiālās pasaules, neviens nedomā, ka bērns pirms savas piedzimšanas mitinājies tur, kur nav bijis jauki un labi. Ir pārliecība, ka mazulis nāk no kādas mīlestības pasaules, un galu galā cilvēks sava mūža beigās, pārkāpjot šīs dzīves slieksni, aiziet turpat atpakaļ, no kurienes nācis. Tāpēc šis notikums nemaz nav tik bēdīgs. Galvenais ir mīlestība.