Uģim Rozem atkal āķis lūpā

"Šobrīd man vecums jau ir tāds, ka mani maz interesē, vai kāds cits vēlas dzirdēt to, ko es dziedu. Vienkārši gribas pašam izteikties, un gan jau būs arī kāds klausītājs," atklāj leģendārā ansambļa Turaidas roze dalībnieks dziedātājs Uģis Roze. Viņš stāsta par to, kālab savulaik tik populārā grupa apvienojusies un kāpēc skanīgās balss īpašnieks biznesmeņa rūpalu nomainījis pret skatuvi.

Šķiet, Uģis ieradis dzīvot viegli – bez piepūles, bet ar vērīgu attieksmi pret dzīvi, tāpēc veiksmes viņu mēdz pēkšņi uznest nepieredzētos augstumos, kā arī tikpat ātri un nežēlīgi atstāt bešā. Viņš piecdesmit dzīves gados iemanījies kļūt gan par dievinātu estrādes zvaigzni, gan uzņēmuma vadītāju, gan muzikantu ar jūrnieka dzīvesveidu.

Tālaika vēsmas

Ar dziedātāju Uģi Rozi tiekamies ansambļa Turaidas roze atkalapvienošanās koncertturnejas priekšvakarā. Dziedātājs atklāj, ka izjūtas pirms tās sākuma ir dažādas: "Vienubrīd bijām ļoti jūsmīgi, taču pēdējā mēģinājumā mazliet pārņēma izmisums. Sajutāmies kā pirms kaut kā liela un nezināma."

Gatavojoties tūrei, uzjundījušas atmiņas par jaunības laiku. "Protams, nāk atmiņā tālaika vēsmas. Atceramies, kā bija – Turaidas roze bija vesela dzīve. Viss bija spožs. Skatītāju pilnas zāles. Visbiežāk spēlējām divus koncertus vienā pilsētā, jo ar vienu nepietika. Koncertos izpildīju dziesmu Tad briedis nāks – šausmīgi skaļu un roķīgu grāvēju. Tantiņas, kuras vienmēr sēdēja pirmajā rindā pie pašiem skaļruņiem, iesaucām par roktantiņām. Domājām, pēc šitā gabala gan muks projām, bet nekā – nāk pēc koncerta astoņdesmitgadīgs tantuks ar milzīgu puķi un sajūsmināti sauc: "Paldies, māksliniek!"," smejoties atceras Uģis Roze.

Tas laiks bija foršs, turpina mūziķis: "Bijām ļoti draudzīgi. Atceros, kādā grupas pārbraucienā aukstā ziemā meža vidū saplīsa mūsu autobuss. Kamēr šoferis mēģināja salabot, sēdējām un drebinājāmies – bija kādi mīnus divdesmit grādu. Bijām tik laimīgi, kad nokļuvām galā un varējām kāpt uz skatuves... Jo tur bija silts!"

Tomēr dziedātājs nevairās runāt arī par to, kā pirms divdesmit diviem gadiem tautā iemīļotā grupa nesaskaņu dēļ izjukusi un viņš palicis "bez nekā". "Konkursā Jūrmala 87 ieguvām otro vietu. Mums uzmetās viens potenciālais producents, piedāvāja braukt tūrē pa Krieviju, piesolīja daudz naudas, teica, ka Imantam Kalniņam nopirks jaunāko mūzikas ierakstu studiju pasaulē, ja viņš piekritīs sadarboties. Taču Imantam nepatika ideja par Krieviju. Mēs aizbraucām tūrē bez viņa. Kad atgriezāmies, Imants bija nolēmis, ka Turaidas roze vairs nepastāvēs," viņš ir atklāts.

Armija – mūzikas skola

Uģis ir pārliecināts, ka tieši Imanta Kalniņa talanta, atbildības un profesionālisma dēļ Turaidas roze bija izdevusies. Arī par savu muzikālo karjeru viņam lielā mērā jāpateicas tieši komponista gaumei. Jaunībā Uģis mūzikai pievērsies tikai tāpēc, ka "gribējies izlīferēt". "Varbūt tagad jauniešiem ir sapnis kļūt par zvaigznēm vai dziedātājiem, bet tolaik man nebija vajadzības pēc tā. Protams, mūzika man patika – radio un lentēs klausījos visādus dziedātājus, brālis spēlēja ģitāru un dziedāja, tēvs – akordeonu, taču mūziķa karjera mani neinteresēja. Domāju – ja nu es saaukstēšos, būs ar šalli jāstaigā. Man vairāk patika braukt ar močiem, kalnu slēpēm. Bērnībā dzīvojām Katlakalnā un ar brāli dragājām pa kalniem. Nesen tur aizbraucu pavadāt mazbērnu ar ragaviņām un ieraudzīju, ka tie kalni, kas toreiz likās tik milzīgi, patiesībā ir pavisam maziņi," smaidot stāsta dziedātājs.

Mācoties Baložu pamatskolā, Uģis sapratis, ka būt muzikantam ir izdevīgi. "Piefiksēju – ja dziedu aģitbrigādē, nav uz stundām jāiet. Vācu valodas skolotāja bija pionieru vadītāja, tāpēc šajā priekšmetā bija labas atzīmes. Vēlāk Ķekavas vidusskolā dziedāšanas skolotājs bija Arvīds Platpers. Viņš mani aizveda uz vīru kori Absolventi. Uzstājāmies ar Raimondu Paulu. Man ieteica stāties konservatorijā, bet – kas mani bez muzikālās izglītības ņems? Kā daudzi mūziķi tolaik, stājos uz masu režisoriem, bet viena punkta iestājeksāmenos pietrūka, tāpēc aizgāju armijā," viņš atceras.

Armija esot bijusi laba mūzikas skola. "Kad ar koku aiz muguras stāv, gan notis apgūsti, gan instrumentus iemācies spēlēt. Dziedāju armijas orķestrī. Biju Rietumu stārs," smejoties atminas dziedātājs. Armijā muzikālais jaunietis sapņojis par iespēju dziedāt Inversijā: "Tajā bija ļoti forši mūziķi. Pēc armijas iestājos korī un konservatorijā vokālistos."

Palika bez nekā

Un tad perspektīvo dziedātāju pamanījis Imants Kalniņš, kurš jau bija izveidojis rokgrupu Turaidas roze. "Viņš man piedāvāja pamēģināt. Uzreiz jau neteica – nāc un dziedi. Man šausmīgi iepatikās viņa mūzika... Agrāk nebiju tajā iedziļinājies. Komponists mums ar Olgu sarakstīja duetus, arī solo dziesmas, un sākām dziedāt. Protams, man pret Imantu bija liela bijība. Vairs nebija tā – sanāk muzikanti un kaut ko uzlaiž. Komponists vienmēr bija klāt un analizēja – te vajag šitā, šeit citādāk. Viss bija ļoti smalki izdomāts, tāpēc arī galarezultāts bija labs. Tas mūs mobilizēja un radīja atbildības izjūtu," teic grupas dalībnieks.

"Kad Kalniņš saprata, ka varu arī sarežģītas dziesmas nodziedāt, sāka rakstīt tādas, ka mati cēlās stāvus," smejas izpildītājs. "Vēl joprojām mani palaikam moka murgi, ka esmu apaukstējies un balss ir ciet, bet Imants liek kāpt uz skatuves un dziedāt. Kādā populārā televīzijas ierakstā no Liepājas dzintara, kurā mēs dziedam Nelaid, māte, bērnus mežā, Olga ir smuka, raibā kleitiņā, bet es slapjš nosvīdis. Man toreiz bija četrdesmit grādu temperatūra. Domāju, ka vispār nevarēšu padziedāt. Bet tolaik nevarēja būt runas par to, ka nekāpsi uz skatuves. Kaut kā jau nodziedāsi, teica Imants. Tagad skatos televīzijas šovos – ai, kakliņš sāp; nevaru padziedāt. Toreiz nebija divu domu. Kā sacīja profesors Vīgners, vienīgais iemesls, kālab vari neierasties skolā, ir tava nāve. Koncertos tāpat," Uģis saka.

Tomēr Turaidas rozes slavas burbulis pārplīsa. Iekarotā popularitāte bija pārāk kārdinoša, tāpēc dalībniekiem radās pretrunīgas vīzijas, kā grupai attīstīties. Imanta Kalniņa lēmums bija strikts un nepārsūdzams. "Es paliku bez nekā. Bija šoks. Visu laiku bija, ko darīt un dziedāt, bet pēkšņi nav nekā. Neko citu īsti nemācēju," viņš atzīstas.

Biznesa periods

Uģis izvēlējies jūrnieka dzīvesveidu – devies uz Vāciju muzikanta gaitās. "Spēlējām krievu krogā. Pusgadu dzīvoju un dziedāju svešumā, pusgadu biju mājās Dundagā pie ģimenes. Pamazām iejutos Vācijā, tas bija labs laiks. Tomēr jūrnieka dzīve man neiepatikās. Pietrūka ģimenes, tāpēc atgriezos Latvijā," saka dziedātājs.

Nejaušs dzīves pavērsiens mūziķi ievilcis nezināmā lauciņā. "Kad atgriezos, sadraudzējos ar uzņēmējiem un nodibināju zivju pārstrādes cehu. Draugi man iemācīja kūpināt lašus. Sākās biznesa periods. Desmit gadu dzīvojos Dundagā, ņemoties ar zivīm. Tas bija veiksmīgs pasākums, ko nobremzēja Eiropas Savienības prasības. Es gribu lepoties ar to, ko daru. Ja dziedu, tad tā, lai nav kauns. Ja piedāvāju zivis, tad tā, lai varu cienāt draugus un ģimeni. Taču noteikumos paredzēts, ka derīguma termiņiem jābūt ļoti ilgiem, tāpēc jāpievieno konservanti. Laikam mans laiks šajā biznesā vēl nav pienācis. Tāpēc atteicos no tā un sāku dziedāt," viņš pastāsta.

Uģis mazliet apsteidz notikumus. Patiesībā dziedāšanai viņu vēlreiz pievērsis komponists Imants Kalniņš, 2000. gadā uzaicinot piedalīties Imantdienās. "Pēc desmit gadu pārtraukuma visus vecos labos gabalus nodziedāju. Protams, āķis bija lūpā. Vēlāk ar Dzintaru Beitānu, Uldi Marhilēviču sākām sniegt koncertus un uzstājāmies slēgtos pasākumos," paskaidro mūziķis.

Dziedātājam atkal paveicies. "Nejauši sapazinos ar turīgiem cilvēkiem... Nelss īpašnieku Andri Sihtoru. Viņš brīnījās, kāpēc man nav solo albuma. Es atbildēju – bet, lūdzu! Un viņš tiešām piešķīra naudu. Imants man uzrakstīja jaunas dziesmas, un radās albums Divtulība," atceras mūziķis.

Lai arī viņš mēģinājis pievērsties ienesīgākām nodarbēm, mūzika vilkusi atpakaļ. "Gadiem ejot, daudz dziesmu ir spēlētas. Ja saliktu visu Turaidas rozes repertuāru vienā koncertā, kādas astoņas stundas sanāktu. Sāku aizdomāties par savu piecdesmit gadu jubilejas koncertu. Dziedāju Jāņa Lūsēna jubilejā, un viņš jautāja, vai man pašam nebūs. Biju iecerējis lielu koncertu Kongresu namā, taču, kad paskaitīju, cik naudas tam vajadzīgs... Vienlaikus ar domām par jubileju radās ideja par Turaidas rozes tūri. Olga man teica – nu, re, tev arī būs..." viņš stāsta.

Dzīvoklī kā cietumā

Gaidot piecdesmito jubileju, Uģis kļuvis rāmāks un aizvien vairāk novērtē paliekošas, par naudu nenopērkamas, vērtības. Viņš nelabprāt runā par to, kā aizgājis no ģimenes, bet vēlāk tomēr salabis ar sievu Antuaneti, tikai atklāj dažus secinājumus: "Protams, katrās attiecībās starp cilvēkiem rodas strīdi un domstarpības, taču es domāju, ka mēs esam diezgan viegli izsprukuši. Domāju, mums tā viss arī turpināsies. Tomēr trīsdesmit gadu jau esam kopā."

Dziedātājs nevarot piedāvāt laimīgas laulības formulu, jo uzskata, ka katram tā ir citādāka. "Vienkārši ir jāmēģina izprast otru cilvēku, nemeklējot viņā to, kā nav. Vajag pieņemt, ka katram ir savs raksturs. Ja spēj izdarīt tā, lai otram ir labi, un otrādi, viss notiksies. Ja kāds no pāra nostājas pozā – nē, tu darīsi tā!, sākas problēmas. Ir forši redzēt, kā onkulīši ar tantiņām visu mūžu mīļi ir nodzīvojuši kopā. Man arī tā gribētos!" viņš apgalvo.

Patlaban Uģis ar sievu dzīvo Carnikavā. Biznesa norietā pārdevuši īpašumu Dundagā un pārcēlušies tuvāk Rīgai. "Dundagā bija forši, bet braukāšana neatmaksājās ne finansiāli, ne morāli. Kad tur aizbraucām, vairs negribējās atpakaļ. Tagad esam uzcēluši māju Carnikavā," stāsta mūziķis.

Viņš neslēpj, ka mākslas cilvēkiem [arī Antuanete darbojas kultūras jomā – L. B.] šajos laikos privātmāja ir liela greznība. "Protams, māja izmaksā daudz. Arī mums tagad ir grūti, jo vairs nav treknie gadi, bet, cerams, mēs tiksim galā. Ja netiksim, pārdosim šo un nopirksim mazāku mājiņu. Es būtu gatavs kaut suņu būdā dzīvot, tikai savā un vēlams bez parādiem," smejoties saka Uģis Roze, kurš nevarot ciest lielpilsētas burzmu un dzīvokļa šaurību. "Vienubrīd dzīvojām plašā, smukā dzīvoklī Maiznīcas ielā, bet es vienalga jutos kā cietumā. Man ļoti patīk iziet ārā, pagrābt, pazāģēt. Ja sēdi dzīvoklī, nekas cits neatliek (kā mans draugs saka) kā nodzerties. Kad Rīgā izej uz ielas, sāc domāt, kur un kā iztērēt naudu. Tagad es varu nesteidzīgi pastaigāties gar Gaujas malu, un ne par ko nav jāmaksā. Varu atpūsties, padarboties, pabraukāt ar riteni..." atklāj dziedātājs.

Muzikanta dzīve

Rožu ģimeni kopā saturējusi ne tikai spēja ieklausīties otrā, bet arī mākslinieciskās intereses. "Sieva saprot manu muzikanta dzīvi, un es viņas nodarbošanos. Arī Antuanetei nav normēts darba laiks. Dažkārt viņa nav naktīs mājās, citkārt atkal es ilgi esmu projām. Protams, varbūt tomēr vajadzēja citu profesiju izvēlēties, bet vispār es neko nenožēloju. Viss ir kārtībā. Katrā ziņā, ja mūzikā galīgi neies, varēšu darīt dajebko citu, kaut vai mājas būvēt," prāto mākslinieks.

Arī Uģa bērni ir aizrāvušies ar mākslu. Dēls Ansis nodarbojas ar dīdžejošanu, bet meita Elīza apguvusi tērpu mākslinieces profesiju. Lai arī abi absolvējuši Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, patlaban savās specialitātēs nedarbojas. "Meita saka – kam gan šodien vajadzīgi tērpi? Arī dēlam pirms krīzes bija dizainera darbs Katē, taču tagad situācija mazliet sliktāka. Starp citu, esmu svētku reizēs dzirdējis, ka abiem ir labas balsis, taču viņus nevar pierunāt dziedāt publiski. Laikam kautrīgi tāpat kā es..." viņš smejoties saka.