«Mūzikai ir saturiski jāuzrunā; tas ir pats galvenais. Varbūt mani koncerti ir garlaicīgi, bet ir jāsaprot atšķirība starp garlaicību un to, ka šodien visi domā, ka tukšumu var aizpildīt ar šovu. Un tas strādā. Mēs redzam, ka tas strādā,» saka pianists Artūrs Cingujevs, kurš 25. jūlijā, Ungurmuižas parkā uzstājās ar soloprogrammu.
«Man ir nākotnes plāni, kas saistīti ar organizatorisko pusi, bet kā izpildītājam man nav lielas ambīcijas. Lai tu šodien būtu zvaigzne (kā cilvēkiem patīk saukt), tev jābūt ambīcijai gribēt tādam būt,» pianists saka, nenoliedzot, ka paralēli muzikālu pasākumu organizēšanai vēlas turpināt uzstāties uz skatuves un darīt to ar labiem mūziķiem, jo kopdarbi stimulē turpmākam darbam.
Bez aplausiem
Artūram patīk izaicinājumi, un par vienu no tādiem viņš sauc kopā ar čellistu Valteru Pūci 2012. gadā veidoto koncertuzvedumu Teleports, ko vēlāk turpinājuši ar radio personības Toma Grēviņa piedalīšanos. «Mēs bijām uz skatuves, negaidot aplausus; tas bija eksperiments,» viņš saka, jo atzīst, ka, uzejot uz skatuves, tie viņu traucē, tādēļ vēlējās pamēģināt, kā ir bez tiem. Un pārliecinājās, ka ir labi. «Protams, nav viegli būt uz skatuves 20 minūšu un sākt spēlēt pēc tam, bet tas ir interesants katarses process, kas notiek, kad cilvēki atnāk uz zāli, bet tu jau tur atrodies.» Šādi projekti pianistam patīk, un Artūrs atklāj, ka grūtāk viņam piekrist piedāvājumiem, kas attiecas uz mūsdienu mūziku. «Šajā ziņā esmu konservatīvs,» viņš nosaka. «Man grūti izpildīt jebkuru mūsdienu mūzikas skaņdarbu. Kad veidoju soloprogrammu, nav viegli izvēlēties skaņdarbus, ko spēlēt. Izvēle ir liela, bet ko man patiešām gribētos spēlēt un ar ko es varētu kaut ko pateikt, grūti atrast.» Kādi parametri nosaka to, kurus skaņdarbus Artūrs atskaņos? «Protams, nosacītais patikšanas faktors, bet galvenais tomēr ir tas, vai ar izvēlēto skaņdarbu spēju ko pateikt. Un tas ir mainīgs process – pēc programmas izvēles vienu dienu šķiet, ka ar to vari pateikt daudz, bet, kad atver notis un sāc fiziski spēlēt, domas bieži mainās, un notis nolieku malā. Galvenais parametrs vienmēr būs mūzikas mērķis – uzrunāt klausītāju, bet darīt to nevis ārējā izpausmē. Es mūziku nekādā ziņa neasociēju ar teātri; tās ir divas dažādas mākslas. Bet mūzikai pirmām kārtām jāuzrunā mani, jo, ja tas noticis ar mani, iespējams, notiks arī ar klausītājiem.»
Fokusa stāvoklī
Izteikto domu Artūrs papildina, salīdzinot ar savu pieredzi: «Kad sēžu koncertā kā klausītājs un domāju, ar kuru tramvaju braukšu mājās vai ko gatavošu vakariņās, tad koncerts mani nav uzrunājis. Ja cilvēks nokļūst atmosfērā un, kā es to saucu, fokusa stāvoklī, kurā ne vienmēr diemžēl pašam izdodas nokļūt, tajā brīdī tu izdzīvo mūziku, ko klausies. Tu nedomā, bet vienā brīdī saproti – koncerts ir sācies – un jau otrā – beidzies. To var salīdzināt ar miegu – kamēr guli, neanalizē un nedomā, ko dari; tas ir brīdis starp posmu, kad aizmiedz un pamosties.» Pianists teic, ka šā mirkļa nepiedzīvošanas dēļ viņš reti apmeklē koncertus kā klausītājs, jo nejūt, ka dzirdētais viņu aizkustinājis. «Vilšanās bijis vairāk nekā prieka,» viņš nosaka. Bez atsevišķiem izņēmumiem, emocionālos piedzīvojumus un pārdzīvojumus viņš lielākoties smeļas sevī. «Kādu laiku nodarbojos ar jogu un meditāciju, un tas ir pietiekams resurss, lai man ar sevi nebūtu garlaicīgi. Bet, no otras puses, jādzīvo kontekstā ar ārpasauli, tāpēc nemitīgi cenšos sevī rast kompromisus šodienas prasībām, tirgum un nosacījumiem, kuri mani neapmierina. Manuprāt, mūziķi, kuriem vajadzētu uzstāties uz skatuves, to nedara mūsdienu tirgus prasību dēļ. Tas nav pareizi. Šodienā karjeru veido lietas, kas saistītas ar saturisko slāni, un man ir žēl par to.»
Izvēle unikālajam
Jau bērnībā Artūru vilināja klavieres. Viņš nespēja palikt vienaldzīgs un meklēja iemeslus, lai piekļūtu tām tuvāk. «Uz mūzikas stundām vienmēr nācu ātrāk, jo šis mūzikas instruments man šķita unikāls,» viņš atminas. «Pateicoties mammai, apmeklēju dažādas nodarbības; viņa gādāja, lai daudzpusīgi attīstos – gāju teātra pulciņā, uz dejām. Teātra skolā bija jāspēlē klavieres, bet mamma negribēja, lai to daru, jo zināja, cik grūta ir pianista profesija.» Tomēr, vēl puika būdams, Artūrs nepadevās un ar mūzikas skolotāju sarunāja, ka apmeklēs klavieru nodarbības. Abiem apvienojoties, viņiem izdevās pārliecināt Artūra mammu, ka tas ir pareizais ceļš.
Par uzvarām konkursos, kas gūtas jau agrīnā vecumā, Artūrs izsakās pieticīgi, uzteicot pasniedzējas Ellas Strazdiņas un P. Jurjāna mūzikas skolas toreizējā direktora Andra Mežgaiļa ieguldījumu. «Pateicoties šiem diviem cilvēkiem, man bija iespēja braukt uz konkursiem, un tā sanāca, ka man bija rezultāti,» viņš teic. «Uzskata, ka uzvaras ir rādītājs, bet es tā nedomāju. Ir arī citi mūziķi, kas nebrauc uz konkursiem, bet tas nenozīmē, ka viņi nav labāki. Šobrīd ir jaunieši, kas principiāli uz tiem nebrauc, jo vienmēr un visur tā ir gluži cita virtuve. Tāpēc, ja piedalos kā konkursa organizators, mēģinu radīt jaunas tradīcijas, jo kopējo sistēmu nav iespējams mainīt.»
Artūrs bērnībā nav bijis paklausīgs skolnieks mājas darbu izpildē, tostarp klavierspēlēšanā mājās. «Spēlēju tikai, pateicoties skolotājai, jo man bieži bija stundas pie viņas un man patika tajās censties. Nezinu, kā to darīju; tas bija intuitīvi, un vienmēr pēc nodarbībām no klases izgāju burtiski slapjš.» Bet par savu lielākā darba periodu Artūrs sauc mācības prestižajā P. Čaikovska Maskavas Valsts konservatorijā. Viņš atzīst, ka, aizbraucis uz turieni, izjuta atšķirību spēlētprasmes līmenī starp sevi un pārējiem studentiem. «Sapratu, ka man ir daudz jāstrādā, tāpēc pirmie trīs četri gadi pa desmit stundām dienā bija veltīti klavierēm.»
Īsti cilvēki
«Kas ir talants? Ko tas nozīmē? Vai to, ka cilvēks māk spēlēt kādu instrumentu? Un ko nozīmē darbs, cik daudz viņš iegulda kādas lietas apguvē, aizvietojot netalantu?» Artūrs spriež. «Es šos cilvēkus saucu par hand self made – viņi paši sevi rada. To izdarīt parastajā dzīvē ir vienkāršāk, ja zini, ko vēlies, tāpēc daudz lasi, mācies, strādā un interesējies, lai pilnveidotos ar zināšanām konkrētajā jomā. Mākslā vari būt zinošs, bet tāds talants, kāds katram ir dots, nevar būt vairāk attīstīts – cilvēks uzrunā vai neuzrunā. Te es runāju par mazu slāni, kas to saprot, jo tie, kas nav saistīti ar mūziku, nespēj to izvērtēt. Viņiem šķiet, ja cilvēks ir uz skatuves, tātad viņš ir talantīgs. Te var vilkt paralēles ar dzīvi, kad satiec cilvēku un saproti, ka tas ir kaut kas īsts – viņš nav samākslots un nav sev uzlicis ntās maskas. Es daudz tādus satieku, tāpēc uzskatu par dārgumu, ja sastopu īstu cilvēku.» Artūrs atzīst, ka nemitīgi balansē starp šīm divām lietām – viņš apzinās, ka nespēj nošķirt ārpasauli, tomēr aizvien vairāk vēlas vērsties uz iekšu, jo ārpasaule nepiepilda viņa cerības un gaidas. «Tas attiecas uz mani kā izpildītāju, bet pēdējos gadus periodiski nodarbojos ar muzikālu pasākumu organizēšanu, un tur ir gluži cits stāsts. Tāpēc var teikt, ka manī ir divi duālismi.» Līdzīgu situāciju Artūrs jau reiz piedzīvojis, kad mācījās gan mūzikas, gan Friča Brīvzemnieka pamatskolā. «Mūzikas skolā uzvaras guvu agri, tāpēc, pateicoties panākumiem un popularitātei, parastajā man daudz ko piedeva. Uz kopējā fona atšķīros no citiem, es tāds biju viens,» pianists atminas. «Uz skolu gāju atpūsties, satikties ar draugiem un paspēlēt futbolu, mācījos tik, cik vajadzēja. Nopietnā daļa bija mūzikas skolā, kurā biju centīgais un pareizais. Cilvēkiem ir stereotips, ja tu spēlē mūzikas instrumentu, esi kārtīgs paipuisītis, kas klausa mammu, bet man ar to vienmēr bijušas problēmas. Arī šobrīd redzu šīs paralēles, kurās ir divi Artūri.»