Jaunākā režisora Viestura Kairiša dokumentālā filma Loengrīns no Varka Kru, kas vēsta par kamaniņu braucēja Mārtiņa Rubeņa personību, pārsteidz ar iejūtīgu un asredzīgu skatījumu, perfektu operatora darbu un nevainojamu dramaturģiju.
Filma skatāma kinoteātrī K. Suns.
Nav noslēpums, ka aiz ievērojamu sportistu dzīves reti slēpjas aizraujošs materiāls, tāpēc stāsti par viņiem galvenokārt savērpjas profesionālo panākumu ķēdītē uzvara – zaudējums – uzvara. Tādējādi filmas par sportistiem mēdz būt pārspīlēti heroiskas vai gluži otrādi – piezemēti biogrāfiskas. Viestura Kairiša jaunā dokumentālā filma par latviešu olimpieti, kamaniņu braucēju Mārtiņu Rubeni Loengrīns no Varka Kru ir patīkams izņēmums. Tā atklāj sportistu nevis kā rūpīgi noslīpētu Latvijas eksportpreci, bet gan dziļu un interesantu personību, ar ko varam lepoties arī cilvēciskā kontekstā. Režisors jauno sportistu drosmīgi salīdzinājis ar Riharda Vāgnera operas varoni – pašaizliedzīgo viduslaiku bruņinieku Loengrīnu. Arī filmas patosa pilnā mūzika, kas izvēlēta no minētās operas, sākumā liek ironiski pasmīnēt, taču filmas gaitā galveno varoni ieskauj kā cimds ar roku.
Loengrīna sižetu veido stingri konstruēts stāstījums, kas filmu pietuvina spēlfilmas žanram. Sākumā skatītājs ierauga Mārtiņa personības virskārtu – sportiskos panākumus un apbalvojumus – visiem zināmus faktus, kas liek ietrīsēties patriotiski noskaņoto sirdīm, taču ne vairāk. Pēc tam bez uzspēlēta patosa atklājas sportista attiecības ar ģimeni – vecāku zaudējums un vecvecāku stāšanās viņu vietā. Distancēti, bez liekiem puņķiem un asarām, skatītājam ļauts ieskatīties viņu ikdienā, liekot nojaust Mārtiņa personības veidošanos. Vēlāk iepazīstam viņa dzīves lielās aizraušanās – dīdžejošanu mūziķu apvienībā Varka Kru un Austrumu filozofijas piekopšanu, no kā izriet iestāšanās par Ķīnas demokrātiju. Skatoties filmu, nemaz negribas apsmīnēt šīs lietas, lai arī par to nopietnību noteikti varētu pastrīdēties. Kaut arī, no malas raugoties, sabiedrības uzbraucieni Mārtiņa pārliecībai, kas nesakrīt ar sporta vides nerakstītajiem likumiem, nešķiet uzmanības vērti, režisors ļoti smalki un niansēti pratis izstāstīt to, cik dziļi tas ietekmē olimpieti. Bez didaktiskiem paņēmieniem un pārsteidzošiem izteiksmes līdzekļiem Kairišs uz ekrāna ir radījis īstu personības drāmu. Klusinātu, slēptu aiz jaunā sportista bravūras, tāpēc jo iedarbīgāku.
Režisors atradis atslēgu uz skatītāju sirdīm – veidojot filmu par cilvēku, kurā ir tik daudz gaišo un tumšo kaislību, cik katrā no mums. Interesanti, ka sižetam cauri vijas Mārtiņa cīņa ar spožo kamaniņu sporta zvaigzni, itālieti Armīnu Cīgeleru. Un vēl interesantāk, ka Mārtiņa konkurents nešaubīgi atklājas kā tumšais tēls – aukstasinīgs, bezjūtīgs varonis, tādējādi skatītājs šai cīņai jūt līdzi gribot negribot. Tas rada nepieciešamo dramaturģisko sasprindzinājumu, kas sasaucas ar pakāpenisko Mārtiņa dvēseles izurķēšanu filmas gaitā.
Filmai, manuprāt, ir trīs lielas uzvaras – lieliski izvēlēts galvenais varonis, kuru raksturo pretrunīgums un daudzšķautnainība; spilgts un precīzs, taču ne manierīgs režisora pirksts, kā arī nevainojams operatora Ginta Bērziņa darbs. Tas kopā veido ļoti patīkamu skatāmgabalu, kas apmierina gan estētisko, gan smadzeņu iekustināšanas vajadzību.