Gandrīz nomedīts
Dokumentālo filmu režisors Andis Mizišs izmēģinājis spēkus spēlfilmas žanrā un radījis traģikomēdiju par nelaimīgu cilvēku absurdajiem ceļiem vienam pie otra – Medības var vērot kinoteātrī Parex Plaza.
Režisors var justies gandarīts. Lielā Kristapa žūrija jau novērtējusi viņa veikumu arī spēlfilmas žanrā, Medībām piešķirot deviņas konkursa nominācijas. Jācer, filmas veiksmes stāsts ar to neaprausies, un tieši vai netieši šie mārketinga līdzekļi pašmāju skatītājos raisīs pietiekamu interesi, lai dotos uz kinoteātri. Medības būtu jāredz. Ne tikai tāpēc, ka jebkurš jauns pilnmetrāžas kinodarbs ir Latvijas mērogiem nozīmīgs notikums.
Filma demonstrē vairākas baudāmam kino raksturīgas pretenzijas. Medību stāsts ir piņķerīgs. Scenāristi Elvita Ruka un Kaspars Odiņš vienas diennakts ietvaros likuši satikties dažādiem varoņiem, kuru biogrāfijas nav konkrēti nojaušamas. Centrālā norises vieta ir ekscentrisks veikals – kafejnīca – motelis Rego. Notikumos tiek iesaistīts nesaderīgais pāris Gints (Andris Keišs) un Elga (Jana Sekste), ekstrēmo sacensību dalībnieki (Guna Zariņa, Kaspars Znotiņš, Artuss Kaimiņš), ballīšu karaliene Aija (Santa Didžus), nožēlas pilnais policists Krasts (Rolands Zagorskis) un citi.
Uzsvars likts uz notikumiem īsā laika posmā – arī šķietami sīkiem un nenozīmīgiem, ietērpjot tos apbružātā, groteskā estētikā. Stāstus apvieno un dzen uz priekšu ne tikai varoņu savstarpējās kaislības, bet arī intriga, kurš no viņiem iedzers nāvējošo indes malku.
Neskatoties uz to, ka aktierspēle lielākoties ir ļoti laba (īpaši jāuzteic Rolands Zagorskis) un dialogi pārliecinoši, svešo cilvēku vienas nakts attiecību peripetijas nerada līdzpārdzīvojumu un šim pirmreizīgumam noticēt neizdodas. Varoņi «bez pagātnes» ir pārāk plakani un klišejiski. Tāpēc rīcību nepamatotība (piemēram, pēkšņā mīlas pāra salabšana) filmā nolasās kā scenāristu kaprīze, nevis varoņu izvēle. Diemžēl filmas gaitā uzkrītoši atklājas tas, ko filmas veidotāji ir gribējuši pateikt un parādīt, un metalīmenis, kurā absurdās dzīves norises iegūtu jaunu, neredzētu, bet neizskaidrojami pazīstamu dimensiju, šoreiz paliek vien ieceres līmenī. Nepārliecinoši un nevajadzīgi šķiet arī galveno varoņu atmiņu uzplaiksnījumi. Tie sniedz papildus informāciju, tomēr nerosina nojaust viņu rīcības motīvus, turklāt ir histēriski, pašmērķīgi un ieilguši, tāpēc neiekļaujas filmas kopējā ironiskajā noskaņā.
Tomēr vairāki mērķi ir sasniegti. Filmas lielākā uzvara noteikti ir groteskā «novalkātās vides» estētika, kas veiksmīgi nobalansē uz pārspīlējuma robežas. Kiča un bomziskuma sajaukums visspilgtāk parādās jauno dzemdētāju vilcienā, bet vispārliecinošāk nostrādā jau pieminētajā kafejnīcā Rego. Noteikti jāuzteic arī filmas komponista, Melo – M un Autobuss Debesīs mūziķa, Kārļa Auzāna veikums. Visumā priecē arī filmas traģikomiskā noskaņa. Ja vien varoņi būtu dzīvāki un filmas stāsts dziļāks un konsekventāks, latviešu kino reti sastopamā pašironija varētu tikt realizēta ļoti veiksmīgi un pat daudznozīmīgi, raisot skatītājos gan aizkustinājumu, gan skumjas, gan smieklus pašiem par sevi.