KINO: Kur būs cilvēce bez cilvēcības?

No rītdienas kinoteātrī Splendid Palace iespējams noskatīties somu kino klasiķa Aki Kaurismeki jaunāko filmu Cerības otra puse, par kuru viņš šogad saņēmis balvu Sudraba lācis nominācijā Labākā režija Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā. Kinofaniem būtiska ziņa arī tā, ka režisors paziņojis – šī ir viņa pēdējā filma.

Tiem, kas ar Aki Kaurismeki daiļradi pazīstami vēl no kinofestivāla Arsenāls laikiem, ir zināms, ka viņa daiļradē dominē tā sauktais mazais cilvēks, arī filma Cerības otra puse (Toivon tuolla puolen, 2017) ir stāsts par «mazo cilvēku». Šī komēdijdrāma stāsta par imigrantu Haledu no Sīrijas. Kad Somijas valdība atsakās piešķirt patvērumu, puisis nolemj Helsinkos palikt nelegāli. Slēpjoties kāda restorāna pagalmā, viņš satiek somu Vikstrēmu, kurš nolemj viņam palīdzēt. Tā aizsākas virkne komisku situāciju, kurās savijas sirsnīgs naivums, nostalģijas pilnas ainas, eklektisks skaņu celiņš un neatkārtojamais Kaurismeki humors.

«Biju ļoti pieticīgs. Es negribu mainīt skatītājus, es gribu mainīt pasauli,» tā Berlīnes kinofestivālā par savu jaunāko filmu Cerības otra puse sacīja somu režisors Aki Kaurismeki. «Esmu radījis pāris filmu, kurās cilvēki smejas visskumjākajās vietās un raud - smieklīgākajās. Tas nedaudz pārsteidz.»

Kā ierasts Eiropas autorkino pārstāvja Aki Kaurismeki filmās, vēstījums risinās nesteidzīgi. Šis noteikti ir darbs, kurā skaidri jūtams režisora politiskais vēstījums, kas šoreiz pat ņēmis virsroku pār romantiku un lirismu. Patiesībā šo filmu var uztvert kā mākslinieka politisko manifestu, kas aicina būt humāniem un labvēlīgiem, vienlaikus arī uz notiekošo mēģināt paskatīties ar smaidu. Starp citu, arī Kaurismeki iepriekšējā filmā, kas tapa pirms pieciem gadiem, Havra, režisors risināja bēgļu tēmu. Tajā ostas pilsētā Havrā dzīvojošo kādreizējo bohēmieti un literātu dzīve saved kopā ar mazu zēnu - nelegālo bēgli no Āfrikas, kuru vajā uzcītīgs policijas inspektors. Kino kritiķi filmu Cerības otra puse jau nodēvējuši par klauvēšanu pie simts tūkstošu eiropiešu sirdsapziņas visu to cilvēku vārdā, kuri Rietumos meklē patvērumu.

Aki Kaurismeki arī iepriekš izteicies, ka atvadās no kino, taču šoreiz apgalvo, ka «tagad patiešām ir adiós. Esmu noguris. Vēlos sākt dzīvot savu dzīvi».

Berlīnes kinofestivālā režisoram Aki Kaurismeki tika uzdots arī jautājums, ko viņš domā par Eiropas islamizāciju. «Eiropas islamizācija? Par ko jūs runājat? Islande ir maza valsts, bet tur ir laba futbola komanda, un viņi pavisam drīz iekaros Eiropu. Ja nopietni, es neredzu nekādu Eiropas islamizāciju, šeit nav nekādas izmaiņas kultūrā, lai gan tas mums nāktu par labu, jo mūsu asinis kļūst arvien biezākas. Es uzskatu, ir normāli, ja viens nēsā cilindru, cits cepuri vai basku cepurīti. Uzskatu, ka tas, ko mēs darām šobrīd, ir noziegums pret Eiropu. Paskatieties, kas ir noticis Eiropā pēdējo 100 gadu laikā. Šo gadu laikā Eiropa ir kļuvusi par humānisma zonu, jo cilvēki ir sapratuši, ka ir nepieciešams darīt labu, tādējādi pildot savu cilvēcisko pienākumu. (..) Runa ir par Eiropas mentālo stāvokli, par humānismu, ko esam pazaudējuši. (..) Kur, velns parāvis, būs cilvēce bez cilvēcības?».