KINO: Svētā vai grēcīgā?
Pērnā gada nogalē Rīgā notika Eiropas kino Oskara – Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonija. Galveno balvu kā labākā Eiropas filma saņēma poļu režisora Pāvela Pavļikovska filma Ida, kas skatāma tikai kinoteātrī Splendid Palace.
Polija, 1962. gads. Anna (Agata Tšebuhovska) ir skaista 18 gadus veca jauniete, kas gatavojas iestāties klosterī, kurā viņa kā bārene nonākusi jau jaunībā. Meitene nekad nav atstājusi klostera sienas un neko nezina par savu ģimeni. Līdz brīdim, kad uzzina, ka viņai ir radiniece, mātes māsa Vanda (Agata Kuleša), ar kuru Annai jāsatiekas pirms iestāšanās klosterī. Jau abu pirmajā tikšanās reizē Anna pirmo reizi dzird, ka viņas īstais vārds ir Ida Lebenšteina un ka viņa ir ebrejiete... Abas sievietes kopīgi atklāj viena otru un savu pagātni.
Laikrakstā The New Yorker teikts, ka šis ir stāsts par identitāti, garīgo ceļojumu, kur savijas skaistais un nomācošais. Ilggadējais kino kritiķis un apskatnieks Deivids Denbijs uzsver – lai gan filma ir tikai nedaudz vairāk kā 80 minūšu gara, katra no šīm minūtēm ir izmantota lietderīgi, proti, attīrīta no nevajadzīgi gariem dialogiem, reizēm galveno varoņu darbības ir emocionāli saraustītas un steidzīgas – kā jau dzīvē, tajā pašā laikā nezaudējot sižetiskās līnijas attīstību un izaugsmi. «Es nevaru atcerēties citu filmu, kas padara klusuma un portretu izmantošanu tik ekspresīvu,» raksta D. Denbijs. Bet ko saka pašmāju kinomīļi?
Aktrise Karīna Tatarinova neslēpj, ka ir aizrautīga kinofestivālu apmeklētāja (rekords – septiņas filmas vienā dienā) un, ja dodas uz kino, tad izvēlas maksimāli labu filmu. Eiropas kino piedāvājums viņai retāk licis vilties. Jautājums – vai tā ir arī šoreiz. «Ida manā uztverē ir ļoti tīrs, loģisks un nesagremots stāsts. Liels nopelns te ir melnbaltajam attēlam. Nav noslēpums, ka melnbaltajā estētikā ir daudz grūtāk izteikties. Taču, jo cilvēkam dots mazāk informācijas, jo vairāk jādomā pašam, jādarbina sava pelēkā masa, lai atšifrētu to otru pelēko masu. Melnbaltā filma sniedz lielākas interpretācijas iespējas.
Īpaši gribu izcelt epizodi, kur būtībā viss nospēlēts vienā skatienā, – meitene guļ, un viņas acīs un valdošajā gaisotnē redzams – viņa savu izvēli izdara. Un tas nav ne traģiski, ne komiski, tā ir izvēle. Vēl patika tas, ka kara notikumi netika speciāli dramatizēti, drīzāk tas bija skatījums no malas. Ir cilvēki tajā pusē un šajā pusē, bet patiesībā visi esam vienādi. Režisors atstājis telpu un vietu, lai katrs to uztvertu un līdzizdzīvotu pēc savām izjūtām un pieredzes – kā ir jums? Bet tā arī nav provokācija. Nenoliedzami, šai filmai ir rokraksts un par to laikam dod balvas,» iespaidos dalās K. Tatarinova. Pēc viņas domām, Ida patiks tiem kino skatītājiem, kuriem ir pacietība uzklausīt citu viedokli. Būs par vienu jaunu pieredzi, iespaidu un nogrieznīti vairāk. «Filmai nepiemīt dinamisks stāstījums, un es nebūt neesmu nedz lēnā noskaņu kino, nedz absolūta poļu kino cienītāja, bet te ir ietverta saistoša, nepārtraukta, meistarīgi un profesionāli izstāstīta sižeta līnija. Nav liekas gremdēšanās noskaņās un gaisotnē, kavēšanās šajā laika periodā. Saprotams stāsts, kur atstāta telpa skatītāja personīgajai attieksmei,» spriež Karīna. Viņas pēcgarša – nesamocīta un tīra.
Neatkarīgā uzzināja arī tāda kino apmeklētāja viedokli, kurš iepriekš šāda žanra kino nebija skatījies. «Gāju, nezinot, ko sagaidīt,» atzīst Artūrs Zavjalovs. No kinoteātra viņš iznāca, būdams pozitīvi pārsteigts par rezultātu. «Filmas sižets man šķita interesants un raits, notikumi savirknēti tā, ka gribējās zināt, kas notiks tālāk. Lai arī stāsts ir nopietns, varētu sacīt – pat drūms, tieši īstajā brīdī pavīdēja arī pāris teicami piemeklētas humoristiskas epizodes. Tāpat neiztika bez šoka, negaidītām lietām. Sākumā mulsināja tas, ka filmā netika izmantota mūzika kā viens no emocijas paspilgtinošiem, sižetu veidojošiem elementiem, bet, turpinot skatīties, sapratu, ka tāds ir režisora redzējums, un pat nevajadzēja, lai tā būtu. Beigas... atstāja vietu iztēlei, kurp tad īsti ved galvenās varones ceļš...»
Šo rindu autores pēcgarša izsakāma īsi un kodolīgi: vērts redzēt!
Filma Ida kinoteātrī Splendid Palace skatāma vairs trīs seansos: 19.02. plkst. 18.30; 24.02. plkst. 13.00 un 26.02. plkst. 18.30.