Mūzikas ierakstu recenzijas: "Indygo" - "Decoy"
Teju visos latvju brīvdabas festivālos šovasar pieteikušies arī pašmāju progresīvā roka flagmaņi „Indygo” – vēl viens iemesls, lai uzrakstītu par jau aprīlī klajā nākušo viņu jaunāko studijas albumu, kas nesaprotamu iemeslu dēļ nav guvis tam pienākošos uzmanību.
Otrā jaunība – šāds termins tiek lietots, vēstot par „IndyGo” šā brīža gaitām, kas ir gluži pamatoti. Jāatgādina, ka ap 2004. – 2005. gadu grupa virzījās uz priekšu straujos tempos, uzvarot teju visos konkursos, kuros vien piedalījās, kā arī pamanoties izdot debijas albumu, bet pēc tam... Pat grūti pateikt, kas notika pēc tam, bet šobrīd ierindā no sākotnējā sastāva palikuši vien abi grupas līderi Mārtiņš Vaters (vokāls, ģitāra) un Jānis Volkinšteins (ģitāra), savukārt efektīgās basistes Lindas Ikaunieces un bundzinieka Andreja Verzas vietā ir Miks Riekstiņš un Mārtiņš Leja. Pats galvenais, ka „Indygo” ir atgriezušies un piedāvā visnotaļ konkurētspējīgu produktu. Jāpiebilst, ka disks ierakstīts „Sound Division Studios”, producenta Gata Zaķa aizgādā.
PAR. Viens no šā gada labākajiem albumiem latvju mūzikā. „IndyGo” piedāvātais progresīvais roks ir ar spēcīgu „post grunge” ietekmi – pēc šādas mūzikas jau bija pieprasījums! Mārtiņa vokāls ir ļoti pārliecinošs, Volkijs spēlē kā dievs, bet dziesmas ir superīgas – it īpaši tas ir sakāms par latvisko „Minūtes un stundas”.
PRET. Skanējumam kaut kā trūkst jaudas, gribētos spēcīgāku maucienu. Kāpēc „Indygo” tik kusli reklamē savu garadarbu arī nav skaidrs – šis CD ir pelnījis, lai par to uzzina plašākas tautas masas. Lepnums?
