Mūzikas ierakstu recenzijas: "Alice In Chains" - "The Devil Put Dinosaurs Here"

Vieni no tā saucamajiem „Sietlas viļņa” (arī „grunge”) aizsācējiem „Alice In Chains” atkal nākuši klajā ar jaunu studijas albumu, kas pirms dažiem gadiem būtu šķitusi kā sensācija – pēc vokālista Leina Steilija nāves no narkotiku pārdozēšanas 2002. gadā nešķita, ka šī komanda jebkad spēs atsākt savu darbību.

Taču ģitārists un galvenais dziesmu autors Džerijs Kentrels tā nedomāja – pēc dažādu vokālistu kandidatūru izskatīšanas skati apstājās uz nedaudz citādākas ādas krāsas pārstāvi Viljamu Duvālu, kas pēc tembra perfekti atgādina Steiliju, kurš lielā mērā bija „Alice In Chains” zīmols. Kopā ar Duvālu 2009. gadā tika izdots albums „Black Gives Way To Blue”, un jaunais CD ir kā turpinājums labi iesāktajam. Protams, ka šī diska panākumi nav liekami vienā plauktiņā „Alice In Chains” ziedu laiku garadarbiem „Facelift” (1990) un „Dirt” (1992), taču – citi laiki, citas prasības, cita grupa. Amerikas topā albums gan vienalga pabija otrajā vietā (aiz „Daft Punk”), tā kā arī no komerciālā viedokļa viss ir vislabākajā kārtībā.

PAR. Ļoti laba „vēnu griežamā mūzika” – Džerijs Kentrels joprojām spēj sacerēt tādas melodijas, uz kuras radīšanu neatvēzējas neviens. Šis ir īsts un autentisks „Alice In Chains”, tas nekas, ka pie mikrofona ir pavisam cits puisis. „Pretty Done”, „Voices”, „Stone”, „Breath On A Window” un vēl virkne citu – šīs kompozīcijas liek atcerēties laikus, kad dzīvs bija ne tikai Leins Steilijs, bet arī Kurts Kobeins.

PRET. Pēc pirmās eiforijas nākas konstatēt, ka jaunais „Alice In Chains” albums nemaz tik labs nav – vienkārši paši „Alice In Chains” ir labi. Līdz pašām albuma beigām grupai pulvera nepietiek. Ja viņi turpinās tikpat neizteiksmīgi, tad beigas vairs nav aiz kalniem. Un tas nu gan laikam būs šoreiz uz visiem laikiem.

* Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu „Randoms”