Mūzikas ierakstu recenzijas: "Paramore" - "Paramore"
Kaut kad pirms daudz gadiem kolēģis Vācijā notiekošajā mūzikas festivālā „Rock Im Park” ieteica paklausīties jauno grupu „Paramore”, kuras atpazīstamākā vizītkarte ir spilgtmatainā vokāliste Heilija Viljamsa.
Toreiz nācās atzīt, ka kaut kas tajā visā nudien ir, taču diez ko atmiņā šī alternatīvā roka un poppanka grupa nepalika. Taču drīz vien „Paramore” uzsāka savu uzvaras gājienu par prestižākajiem topiem un radiostaciju rotācijām. 2005. gadā izdotais debijas ripulis „All We Know Is Falling” vēl bija tikai iesildīšanās, bet ar nākamo albumu „Riot!” (2007) grupa sevi jau pieteica gana skaļi, iekļūstot Amerikas Top 15. Savukārt trešais albums jau bija grāvējs – „Brand New Eyes” (2009) Britu salās un vēl veselā virknē valstu bija Nr.1, Amerikā – otrais utt. Taču pēc tam notika negaidītais – sastāvu pameta brāļi Džošs un Zaks Faro, atstājot Heiliju, Džeremiju Deivisu un Teiloru Jorku grūtas izvēles priekšā - ko darīt tālāk, kā būt?! Risinājums ir atrasts – „Paramore” turpina trijatā. Spriežot pēc kritiķu un klausītāju atsauksmēm, kā arī jaunā albuma (tā nosaukums jeb tā trūkums laikam piesaka jauno „Paramore” sākumu) rādītājiem dažādos topos, atgriešanās ir izdevusies ar vērienu: gan Amerikā, gan Lielbritānijā tas pabija pirmajā vietā, arī atzinīgu vārdu par to netrūkst.
PAR. „Paramore” ir bijis, ko teikt – 17 kompozīcijas, turklāt teju vai visā muzikālā spektra plašumā no panciski niknām dziesmām līdz pat tādām kompozīcijām, kas piestāvētu kantrīmūziķiem vai pat gospeļu ansamblim. Interesanti, ka disks simboliski iesākas ar „Pamarore” agrīnajai manierei vairāk piestāvošo „Fast In My Car”, bet noslēdzas ar septiņarpus minūšu garo, psihedēliski futūrisko „Future” – kā no dažādām grupām, dažādiem albumiem un dažādiem laikmetiem! Krāsaini.
PRET. Šausmas, sen nav bijis tik grūti kādu albumu noklausīties līdz galam – tās nudien bija mokas... Arī pie mums autoritatīvi mūzikas kritiķi uzskata, ka „radīts muzikāli interesantākais grupas ieraksts, kurā blakus jau ierastam rokrakstam izspraucas laukā šis tas no 80. gadu popmūzikas, gospeļa un fanka un pat postroka” (Jānis Žilde), tam nu galīgi negribētos pieskrist. Jā, „spraucas laukā” te tiešām no visa pa druskai, bet tas viss tiek pasniegts tik bezgaršīgi, ka uzdzen miegu.
* Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu „Randoms”.
