Mūzikas ierakstu recenzijas: "Black Sabbath" - "13"

Nācās paiet 43 (!) gadiem, lai kāds no „Black Sabbath” albumiem ieņemtu pirmo vietu britu topā (pēdējoreiz tas izdevās ar „Paranoid”) – vai kāds to spēj iedomāties?

Tiesa, arī to, ka „Black Sabbath” kādreiz beidzot reanimēsies ar slaveno dīvaini Oziju Osbornu pie mikrofona, diez vai kāds spēja iedomāties. Taču tas ir noticis: lūdzu, jūsu priekšā „Black Sabbath” teju oriģinālajā sastāvā, tikai pie bungām Bila Vorda vietā (vecais krabis it kā esot sagribējis par daudz honorāru jomā...) sēž Breds Vilkss, kas savulaik redzēts tādu supergrupu kā „Rage Against The Machine” un „Audioslave” aizgaldā. Ozijs, Tonijs Aiommi un Džīzers Batlers – tas jau izklausās pēc „Led Zeppelin” bez Džona Bonema, tikpat monstruāls sastāvs. Ieskatoties „Black Sabbath” oficiālajā diskogrāfijā pārņem sireāla sajūta – viņu iepriekšējais studijas albums „Forbidden” datēts ar tāltālo 1995. gadu! Taču leģendas nemirst - „Black Sabbath” diski vienmēr būs gaidīti smagā roka (un ne tikai) cienītāju aprindās.

PAR. Labs! Iesākumā albums, kurā ir astoņas kompozīcijas, samulsina ar savu „doom” skanējumu, taču tas tikai līdz brīdim, kad atceries, ka tas ir nevis Ozija soloalbums, bet „Black Sabbath”. Aiommi ir zvērs, Batlers – arī, par Oziju vispār nerunāsim. Kad kaut ko mēģina darīt vecmeistari no „Deep Purple”, tad gribas viņiem teikt, lai taču beidzot met mieru, bet šis gan nav tas gadījums - „Black Sabbath” var maukt tālāk. Un Vords te nu nemaz nav vajadzīgs.

PRET. LadyGagas faniem laikam nepatiks. Bet varbūt patiks?

* Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu „Randoms”.