Ar dalībnieku gājienu, Lielās balvas pasniegšanu fināla skašu laureātiem un noslēguma koncertu Līgo! vakar beidzās XXV Vispārējie latviešu dziesmu svētki un XV Deju svētki.
Vēl no rīta pāri Mežaparka priedēm skanēja daudzbalsīgs koris, kad 13 000 dziedātāju kopā ar skatītājiem izlocīja balsis lielajā sadziedāšanās maratonā. Nu var atkal gaidīt nākamos svētkus – atzina gan dalībnieki, gan skatītāji.
Dziesmu svētku gājiens svētku pēdējā dienā ir viens no svētku viļņa augstākajiem punktiem gan dalībniekiem, gan rīkotājiem, gan skatītājiem. Arī šogad dalībnieku virtenes plūda Rīgā pa Brīvības ielu vairāku stundu garumā, un pat par pusotru stundu tika pārsniegts svētku rīkotāju plānotais laika limits. Taču skatītājiem tas netraucēja, viņi pavadīja ar uzmundrinošiem saucieniem dalībniekus visā to ceļa garumā – abpus Brīvības ielai līdz Dailes teātrim.
Pārsteigums un pārdzīvojums:
«Tas ir kaut kas pārsteidzošs – cilvēki plūst un plūst, šķiet, ka jūsu valstī dzīvo desmitiem miljonu ļaužu, nevis tikai divi miljoni. Nekad iepriekš nebiju redzējis neko tādu – tie tiešām ir lielākie tautas sadziedāšanās un kopā būšanas svētki pasaulē,» Neatkarīgajai atzīst japānis Naoki no Kioto, kurš uz svētkiem ieradies kopā ar sievu Naho un meitiņu Solu. Japāņiem gan arī patīkot dziedāšana, bet tādos apmēros tas noteikti neesot. Veselas nedēļas laikā viņš daudz ko dabūjis redzēt – gan Mežaparka koncertu, gan orķestru konkursu, gan Japānas kora no Kobes koncertu Svētā Pētera baznīcā. Viņš pat neesot zinājis iepriekš, ka tautieši varētu te būt un muzicēt, un tas bijis liels un pozitīvs pārdzīvojums.
Rīdigeram Mecleram no Vācijas Dziesmu svētki arī ir liels pārsteigums. «Atbraucām ar draudzeni, nezinādami, ka šeit ir tāds notikums. Bijām plānojuši ar savu treileri kempingā palikt tikai trīs dienas un doties tālāk uz Helsinkiem, bet nu jau šis piedzīvojums ieildzis sešas dienas.» Lai gan kora dziedāšanas aizsākumi meklējami Vācijā, tādu popularitātes vilni tā nekad nav sasniegusi. Bet bijis prieks te satikt Austrijas kori, kas šeit ieradies kā dalībnieks. Vaicāts, ko vēl paguvuši redzēt šajās dienās, Rīdigers atbild, ka daudz, un rāda lapiņu, kur atzīmētas vietas un notikumi, kuros viņi bijuši klāt.
Satikšanās prieks:
Milzīgs emocionāls pārdzīvojums bijis četriem Kanādas latviešiem no Toronto, kuri arī savulaik dejojuši. Vēl īpašāku to padarījusi satikšanās ar latviešiem no visām debespusēm, arī no Kanādas un ASV. «Tā tiešām ir liela vienotības izjūta! Latvija un Rīga pašlaik ir pasaules centrs, kur satiekas cilvēki no tik dažādām valstīm. Latvijas latvieši brauc projām, bet ārzemju latvieši te brauc, lai satiktos,» teic Silvija un Arturs Siksnas no Toronto. Līzei un Andrim Bružinskiem no Sietlas, kuri šeit ir pirmo reizi, tas ir «tik milzīgs» notikums. «Ejam pa Vecrīgu, un nāk pretī paziņas. Vai nav brīnumaini – un no Toronto!» Prieks esot trīskāršs, jo svētkos piedalās arī viņu trīs dēli, kas dejo Trejdeksnītī.
Visiem viņiem viens no iespaidīgākajiem pasākumiem bijis deju lieluzvedums Tēvu laipas un koklētāju konkurss.
Prieks, ka izdevies dabūt biļetes arī uz noslēguma koncerta ģenerālmēģinājumu. Nu gaidīšot nākamos Dziesmu svētkus,
lai pārliecinātos, ka svētki mazumā neiet un, kā vienmēr, ir labi organizēti.
Iebildumi pret servisu:
Pie Brīvības pieminekļa fotografējas trīs vīri svinīgos tērpos un ar platmalēm galvā. Izrādās, tie ir Rīgas Latviešu biedrības vīru kora Latvis dalībnieki. Viens no viņiem – Oskars Caune, Rīgas Tehniskās universitātes lektors – dzied jau kopš 1962. gada. Dziesmu svētki ir katra dalībnieka lielākais notikums, un arī viņam tie ir pozitīvu emociju krātuve. Taču viņam kā ilggadējam dziedātājam un šo svētku dalībniekam esot arī savi iebildumi pret pakalpojumu kvalitāti. «Gribas taču justies gandarītiem – ka mēs te tiekam gaidīti un apkalpoti. Lai man, piemēram, nav jāgaida stundas ceturksnis, lai man ielietu mazu krūzīti kafijas. Vai arī – launags kilometru mežā, bet pusdienas – centrā. Mēs esam noguruši, bet mums jāmēro tādi gabali. Kāpēc? Par servisu turpmākajos gados ir jādomā krietni vairāk.»
Pārāk daudz ārišķības:
Muzikālā ziņā kopumā iebildumu Oskaram Caunem neesot – noslēguma koncerta repertuārs bijis ļoti daudzveidīgs, taču bez viena otra skaņdarba varēja arī iztikt. «Arī Jāņunakts mistērija, kas bija plānota kā noslēguma koncerta kulminācija, nesasniedza cerēto,» savu pārliecību pauž dziedātājs. Pēc viņa domām, mazāk vajadzētu arī tās uguņošanas un ārējo efektu, bet vairāk jāakcentē muzikālais pārdzīvojums. Tas taču nav popmūzikas šovs! Tāpat viņam šķiet, ka tādu korifeju, kāds ir Edgars Račevskis, vairs nav palicis daudz. «Jāņa Dūmiņa Jāņu vakaru vairs neviens nav spējis atkārtot tik augstā līmenī, Edgara Račevska diriģēto Dievs, tava zeme deg, Daumanta Gaiļa diriģēto Jāņa Zālīša Kad nakts – arī ne.» Uz mazliet jautrākas nots turas kora jaunpienācējii, kuri nākot no sporta aprindām: Visvaldis Freidenfelds un Imants Stradiņš. Viņiem šie ir pirmie Dziesmu svētki, un ar to arī daudz kas esot izteikts. V. Freidenfeldam šis esot trešais lielākais notikums aiz Sidnejas un Londonas olimpiskajām spēlēm. Un šo svētku noslēguma diena viņam esot divtik liels notikums, jo sakrīt ar 70 gadu jubileju.