Ar vērienīgu prezentācijas koncertu „Palladium” pagājušajā nedēļā sava otrā studijas diska klajā nākšanu atzīmēja grupa „Instrumenti”. Taču jaunais albums nebūt nav vienīgais jaunums šīs grupas dzīvē.
Vienlaikus ar ripuļa izdošanu „Instrumenti” izziņoja arī koncertu „Palladium” koncertzālē 21. novembrī, un uzreiz bija skaidrs, ka pieprasījums pēc biļetēm būs daudz lielāks nekā zāles ietilpība. Tā arī bija – biļetes uz šo koncertu tika izpirktas diennakts laikā, un nācās izziņot vēl divus koncertus – 22. un 23. novembrī. Taču arī tas vēl nav viss: akurāt vakar no rīta tapa zināms, ka papildus jau ieplānotajiem koncertiem Baltijā, Krievijā, Gruzijā un citur Eiropā, „Instrumentiem”būs vēl viena uzstāšanās – latviešu grupa īpašo viesu statusā uzaicināta piedalīties „Depeche Mode” vienīgajā brīvdabas koncertā Baltijā 27. jūlijā Viļņā! „Neatkarīgās”apskatnieka saruna ar Shipsi (Jānis Šipkēvics) un Reynsi (Reinis Sējāns) gan notika pirms pēdējā jaunuma uzzināšanas, taču tas nenozīmē, ka vīriem nebija daudz interesanta, ko pastāstīt.
– Kad tapa iepriekšējais albums „Tru”, ik pa laikam radiostaciju apritē tika palaists kāds singls, izskanēja informācija par došanos uz studiju Islandē utt., bet šoreiz viss kaut kā notika ļoti ātri: te – pirmais singls, te uzreiz albums!
Š.: – Kā jau vēsta albuma nosaukums [„Procrastination”], tad mēs ilgi tam gatavojāmies un nevarējām izšķirties, pa kuru no daudzajām iepriekšējā albumā iesāktajām taciņām turpināt iet, kur paši jūtamies vislabāk. Tā bija ilga prokrastinēšana un gatavošanās kaut kam lielam, bet process nemaz neuzsākās tā viegli un raiti. Kaut kā radošā ziņā nespējām noķert to vilni, bet, iespējams, ka tas pat ir labi – bija laiks, kad ļāvām visam nosēsties, nogulsnēties sajūtām. Un tad bija viens mirklis, kad nolikām vienu konkrētu datumu, kurā ir jābūt [albumam]. Šāds lēmums laikam bija ļoti pareizs, jo tad diezgan straujos tempos nokļuvām pie ļoti laba rezultāta – pie albuma, kas nav tik ilgi tapināts kā pirmais, un tāpēc arī „Tru”tiešām skanēja kā izlase. Bija tikai dažas iestrādnes, ko izmantojām no iepriekš tapušām idejām, bet lielākoties viss tapa spontāni un uz viena viļņa. Līdz ar to, manuprāt, albums žanriski ir ieguvis vienotu seju, kura varbūt nav piemērota plašai gaumju amplitūdai. Pieļauju, ka cilvēki, kuri bija tikai vienas vai divu Tru albuma dziesmu fani, te tādas arī neatradīs, taču esam paši priekš sevis definējuši savu muzikālo valodu un līdz ar to daudz precīzāk arī to klausītāju loku, kuriem tas šķiet uzrunājoši.
– Iespējams, ka iepriekšējā albumā kāds bija tikai kādas konkrētas dziesmas fans, bet tikpat labi varbūt bija kādas konkrētas dziesmas nīdējs! Šeit tas vairs nav iespējams – vienīgi kāda dziesma var patikt labāk, kāda – ne tik labi!
Š.: – Jā, te ir skaidrs virziens, kā „Instrumenti”šobrīd izklausās. Attiecības ar klausītāju kļuvušas daudz vieglākas, jo tagad viņi diez vai sagaidīs kādus pārsteigumus: ja kādu pirmajā albuma uzrunāja, piemēram, „Peace (There Must Be)”, kuram ir„Pērkona” saknes, kaut kas smagāks, alternatīvāks vai elektroniskāks, tad viņš varbūt pilnīgi nepanesa „Zemeslodes”, „Pilnīgi viens” vai „Apēst tevi”. Šajā albumā šādu skaņdarbu nav. Mēs paši jūtamies daudz harmoniskāk, ir daudz patiesāka un foršāka sajūta. Protams, nebija jau tā, ka mēs pirmajā albumā būtu izlikušies par tiem, kas neesam – ir ļoti dabiski, ka pirmajā izgājienā vēl tausties, kur jutīsies labāk. Pašiem muzikālo simpātiju gradācijas ir pietiekami plašas, jo patīk ļoti dažāda mūzika, līdz ar to arī [debijas] albumā šo muzikālo paleti bija iespējams izmantot pat pārāk plaši, un beigās to visu pat nevarēja savilkt kopā. Šeit ir konkrētās šā brīža sajūtas.
– Vai no tām tevis pieminētajām daudzajām taciņām, kuras bija albumā „Tru”, bija viegli izvēlēties to īsto, pa kuru soļosiet turpmāk? Piemēram, tās pašas „Zemeslodes”vai „Apēst tevi”radiostacijās droši vien aizgāja daudz labāk, nekā tas prognozējams jaunajiem singliem.
Š.: – Mums tas nebija stratēģisks lēmums – drīzāk emocionāls, domājot par to, lai mums pašiem pēc tam ir bauda šo skaņu materiālu spēlēt, lai tas ir saskaņā ar to, kā jūtamies. Protams, prātojām arī par to, ka vajadzētu kaut ko, kas turpinātu tevis pieminēto līniju, taču tā laikam vairs nav mūsējā. Iesākumā šāda spēlēšanās un ampelēšanās ar skaņām un tekstiem šķita interesanta, bet šobrīd noskaņojums ir citādāks. Mēs esam noformējušies par grupu – ir savs skanējums, viedoklis un koncepcija.
– Tik strikti droši vien nevar nodalīt, varbūt pēc gada skanējums atkal mainīsies.
Š.: – Ja arī pēc gada mums būs, piemēram, akustisks albums, tad arī tas tāpat būs daudz [skanējumā] vienotāks, tas nebūs tik raibs, kā bija pirmais. Ir nākusi klāt izpratne un pārliecība par to, kā vēlamies, lai izklausītos mūsu mūzika. Islandes studijā gūtā pieredze laikam bija izšķiroša tādā ziņā, ka iemācījāmies skaņu valodu, kādā gribam komunicēt ar saviem klausītājiem. Guvām apliecinājumu, ka mūsu uzņemtais kurss ir pareizs – gan idejiski, gan tehnoloģiskā ziņā. Piemēram, mums kļuva skaidrs, kādu instrumentu loku vēlamies izmantot – ka tā ir īsta analogā elektronika kopā ar īstiem akustiskiem instrumentiem. Ļoti svarīgi, ka mums toreiz līdzi šajos braucienos un studijas darbā bija arī [producents] Gatis Zaķis, līdz ar to šobrīd visu varējām paveikt jau saviem spēkiem, pašu studijā.
– Vai Gatis Zaķis jau kļuvis par trešo grupas dalībnieku? Līdz šim viņš bija atbildīgs par producēšanu un aranžiju, bet nu skatos, ka CD vāciņā viņš pieminēts arī kā tekstu un mūzikas līdzautors!
Š., R.: – Jā, tas ir noticis fakts! Mums mūzikas rakstīšana arī notiek tā – nesēžam kopā trijatā pie klavierēm un nedomājam, ko tagad foršu uzrakstīt! Ideja ceļo no viena pie otra, un katrs pieliek kaut ko klāt. Katrs ņemas savā nodabā, krājot idejas, un tad liekam galvas kopā, izklausāmies šīs idejas un izvērtējam, kas ir dzīvotspējīgs, kas vēl pieslīpējams, bet ko vispār varbūt nav vērts turpināt. Šajā procesā arī no Gata izbira dažas foršas idejas.
– Šajos laikos jau laikam vispār tikai rokmūziķi sanāk kopā mēģinājumu telpā un, kopīgi spēlējot, rada dažādas idejas – lielākoties visi sazinās ar e-pasta vai „skaipa”palīdzību un sūta viens otram savus skaņu failus.
R.: – Lielākoties, jā. Es pat nezinu, vai tas ir labi vai slikti. Kaut kad esmu domājis, ka būtu jau forši šāda vecā skola – atnāc [uz mēģinājumu] un tad dod ārā no sevis maksimumu. Taču mūsu gadījumā lielākais superpluss ir iespējamā nepārtrauktā pārformēšanās – visu laiku varam meklēt kaut ko jaunu un darboties, un mums nav jāsamierinās ar to tur veco, garlaicīgo ģitāristu, kas sākumā likās baigi foršs, bet pamazām visas viņa „fiškas”jau būtu izkoduši. Mēs visu laiku varam meklēt kaut ko jaunu un diriģēt šo lielo pasākumu, ko sauc par „Instrumentiem”.
– Kā dzima sadarbība ar Vestardu Šimku? Kopdarbā ar viņu tapusi kompozīcija „Procrastination”.
R.: – Ilgus gadus mācījāmies „Dārziņskolā”. Nevarētu gan teikt, ka bijām baigie draugi, jo viņš jau tolaik bija ar savu ļoti neparasto un nobriedušo skatījumu atšķirībā no mums, puikām, kas lielākoties vienkārši dauzījās pa skolu. Mēs viņu aicinājām uz saviem koncertiem, viņš mūs – uz savējiem, vienmēr bijām viens otru paturējuši acs kaktiņā, bet reiz satikāmies raidījumā „100 grami kultūras” un tā puspajokam spriedām, ka nu vienreiz ir pienācis laiks kaut ko kopā izdarīt. Pēc tam man bija viena idejiņa, uz kuras nekādi nevarēja uzmontēt kaut ko izdziedamu vai vārdus – pat mēģinājām to darīt, taču likās, ka tas uzreiz iznīcina to tīrradnīgo, gaisīgo noskaņu. Šipītis atcerējās, ka mums taču bija doma [par sadarbību ar Vestardu]. Aizsūtījām demo, viņš mājās tad arī uzkomponēja to savu slāni virsū.
– Mani nedaudz samulsināja dziesma „Tumšā stundā”, kas ir vienīgā latviski iedziedātā. Vai teksts bija tāds, kas prasījās pēc iekļaušanas albumā, vai arī tieši otrādi – kompozīcijai nekādi nebija iespējams piemērot vārdus angliski?
Š.: – Man šķiet, ka tas, ka šai dziesmai ir citādāka literārā valoda, ļoti labi te iederas. Būtu citādāk, ja šīs dziesmas vietā būtu tāda kā, piemēram, „Apēst tevi”, bet šeit gan mūzika, gan arī valoda kaut vai tīri fonētiski turpina jau citu dziesmu iesākto. Tāpēc mēs arī nekad neesam tulkojuši dziesmas vai izdomājuši angļu versijas latviešu dziesmām, jo, pēc mūsu domām, tas ir nesaraujams vienums, ko veido mūzika plus vārdi, ko ir neiespējami pārnest, lai nezaudētu to spēku. Kad spēlēsim šo albumu kaut kur ārpus Latvijas, pilnīgi noteikti to izpildīsim latviešu valodā. Tā nav dziesma latviešiem tikai tādēļ, lai albumā būtu viena dziesma latviski, bet tādēļ, ka mums ir svarīgs tās skanējums tieši šādi – spēcīga dziesma kopā ar spēcīgu tekstu.
– Kāpēc iecerējāt pasākumu koncertzālē „Palladium”, ja, kā jau tas ir pierādījies, pilnīgi mierīgi varat savākt pilnu „Arēnu Rīga”?
Š., R.: – Mēs vēlējāmies koncerta izteiksmes līdzekļu veidā izmantot citu formu nekā arēnas koncertā. Šeit akcenti vairāk būs tieši uz mūziku, te varam klausītājam tikt tuvāk daudz personīgāk. Tikpat smalki, kā esam padomājuši par mūziku, gribas padomāt arī par „dzīvo” uzstāšanos. Un otrs ļoti svarīgais moments – lai šis koncerts būtu tāds, kuru varētu pēc tam rīkot arī jebkur citur. Skaidrs, ka nekur citur kā tikai Latvijā nevaram savākt pilnu arēnu – vismaz pagaidām, un pēc „Tru”bija žēl, ka kādi 90% no visa [„Arēnas Rīga” koncertā] izdomātā bija jāgriež nost, kad gribējām uzstāties kaut kur citur, jo šāds šovs bija neaizvedams. Audzēt aizvien lielāku cilvēku skaitu savā mazajā zemītē un iet, piemēram, uz „Skonto”stadiona piepildījuma līmeni galīgi nav mūsu mērķis. Tas būtu īstermiņa pasākums. Laikam vienkārši gribas ilgāku to prieku, lai šī programma nav tikai vienam uztraukumiem ļoti bagātam vakaram. Šobrīd varam skatīties, cik cilvēku gribēs nākt [uz koncertiem], tik arī vakarus uztaisām. Tas nekādā gadījumā nav solis atpakaļ – drīzāk solis dziļāk. Un „Palladium”nav nekāds ūķis, tā ir kolosāla koncertzāle, turklāt tieši tādas formas un kapacitātes, kādā visbiežāk sanāk uzstāties arī ārpus Latvijas.
– Kas jums izstrādā šovus? Piemēram, „Prāta vētrai”ir savs iekšējais ģēnijs Kaspars Roga, kā jums? Paši veidojat vai piesaistāt cilvēkus no malas?
Š., R.: – Ir līdzīgi. Mums pašiem ir diezgan skaidra vīzija par to, ko vēlamies redzēt savā šovā, taču mums ir bijusi tā laime satikt cilvēkus, kuri ļoti labi redz turpinājumu mūsu idejām. Uz šo albumu un arī tūri mums turpināsies sadarbība, kas sākās jau ar videoklipu dziesmai „Don’t Hold Onto Me” – ar Uģi Olti, Lāsmu Lagzdiņu un Kristapu Epneru. Izskatās, ka šī trīsvienība piepalīdzēs mums arī turpmāk. Tāds kā mazais testa šāviens bija jau [albuma] prezentācijas pasākumā, kur viņi mums palīdzēja daudz lietu izdarīt.
– Jā, prezentācija bija iespaidīga...
Š., R.: – Tas bija nopietns pieteikums novembra koncertiem – arī paši gribējām mazliet it kā ieskatīties nākotnē un arī cilvēkiem, kas tur bija klāt, dot ieskatu šiem koncertiem, lai viņiem būtu skaidrs, ka nopietni gatavojamies un viss būs pa īstam. Ir radies iespaids, ka šis albums jāklausās uz ļoti labas aparatūras un ar jaudu drusku virs vidējā skaļuma. Cerams, arī prezentācija nesīs uz priekšu šo domu – mēs visu gribam iegriezt mazliet skaļāk, gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē!
– Kādas ir atsauksmes par jauno albumu?
Š., R.: – Kā jau to bijām gaidījuši, ir cilvēki, kurus tas ļoti uzrunā, un ir cilvēki, kuri saka, ka jāpaklausās vēl, lai saprastu. Taču labā ziņa ir tāda, ka jebkurā no šiem variantiem cilvēki saka, ka jānoklausās vēlreiz. Ir vai nu «ārprāts, cik forši, gribas noklausīties vēlreiz!», vai arī «īsti nesapratu, jānoklausās vēlreiz». Jebkura no šīm versijām ir laba!