Mūzikas ierakstu recenzijas: "HIM" - "Tears On Tape"
Viņa Velnišķīgā Majestāte, „His Infernal Majesty” jeb „HIM”, ko vislielākajā mērā personificē šīs somu grupas velnišķīgais siržu lauzējs, vokālists Ville Valo, ir atgriezušies ar jaunu albumu.
Šķiet, ka nemaz tik ilgs laiks nav pagājis kopš iepriekšējā diska („Screamworks: Love in Theory and Practice”) izdošanas, taču izrādās, ka gadi skrien kā Eduarda Rozenštrauga stirnas – minētais ripulis tika izdots 2010. gadā. Kopsummā „HIM” šobrīd var palepoties ar astoņiem studijas albumiem, no kuriem veiksmīgākie bija paši pirmie – „Greatest Love Songs Vol. 666” (1997) un „Razorblade Romance” (1999). Šķiet, teju katrs, turklāt ne tikai roka cienītājs, būs dzirdējis tādus gabalus kā „Join Me In Death”, „Right Here In My Arms", "Wicked Game", "Your Sweet 666" un citus, taču tas viss bija tāltālā pagātnē. „HIM” joprojām urbj tālāk, taču urbis kļuvis pamatīgi palietots. Koncertos gan Ville Valo & Co droši vien joprojām izklausās (un izskatās) labi, tāpēc nav skaidrs, kāpēc šie „love metal” pārstāvji met līkumu Latvijai, uz kuru savulaik bija tā iecienījuši doties. Kā šo albumu vērtē Eiropā? Diezgan labi – „himiem” draudzīgajā Vācijā tas ierindojies otrajā ailītē, dzimtajā Somijā arī turpat.
PAR. Eleganti, „HIM” zina, ko no viņiem gaida! „Unleash The Red”, „Into The Night” – te ir gabali, par kuriem var teikt atzinīgus vārdus. Ja īsumā – albums uz nerviem nekrīt, tas nav maz.
PRET. Diezgan dīvaini – visos savos iepriekšējos albumos „HIM” spējuši iedabūt kaut vienu dziesmu, kuras dēļ gribētos attiecīgo ripuli klausīties vēl un vēl, bet šoreiz nav sanācis. Piemēram, dziesma „All Lips Go Blue”: acīmredzami, tā būvēta pēc iepriekšējo gadu hitu darināšanas parauga, taču vienalga tas ir garām kasei, ar pārējiem ir līdzīgi. Kaut kur pa klubiņiem ar šādu programmu pabraukāt var, bet ne uz ko vairāk gan nav iemesla cerēt. Vēl jāpiebilst, ka CD buklets ir reti stulbs – nez, ko Ville ar to domājis.
