Lai noskaidrotu, ka nākamgad starptautiskais Eirovīzijas dziesmu konkurss notiks turpat Ēresunda šauruma otrā krastā, no zviedru pilsētas Malmes tikai 42 kilometrus attālajā Kopenhāgenā, bija nepieciešamas trīsarpus stundas – kā zināms, uzvarēja 20 gadus jaunā dāniete Emmelija de Foresta.
Šis konkurss ieies vēsturē ar vienu no neglītākajām vadītājām šova vēsturē, kā arī totālu haosu balsošanas rezultātu pasludināšanas laikā – brīžiem bija neiespējami uzķert, cik tā saucamos mazos punktus katrai konkrētajai valstij kāds ir iedevis, jo laika trūkuma dēļ šīs tabulas pazuda no TV ekrāniem zibensātrumā. Protams, 39 valstu vērtējumu nolasīšana pilnā apjomā būtu pārāk laikietilpīga, taču saldā ēdiena (rezultātu) laišana apritē kā pie konveijera, kad skatītāji ir nomocījušies vērojot 26 finālistu uzstāšanos, arī nav labais tonis.
Par Dānijas iespējamo uzvaru daudzi bija pārliecināti jau pirms konkursa, lai arī Emmelija de Foresta ar savu izpildīto „Only Teardrops”ne tuvu nebija tik pārliecinoša kā zviedriete Lorēna ar hipnotizējošo „Euphoria”pagājušajā gadā. Jaunā dāniete tiešām uzvarēja (no 39 balsošanā dalību ņēmušajām valstīm pirmo vietu viņai deva astoņas), taču balsošanā ik pa brīdim viņai bīstami pietuvojās Azerbaidžāna un Ukraina. Arī šīs abas valstis bija favorītu lomā. Eirovīzijā azerbaidžāņiem jau tradicionāli labi veicas (viņi iegulda lielu naudu attiecīgās dziesmas popularizācijā ārpus savas valsts robežām) un šoreiz vienīgās bažas bija par to, vai skatītāji lielāku uzmanību nepievērsīs vingrotājam stikla kubā, atstājot novārtā pašu dziesmu. Savukārt Ukraina – skaista un seksīga dziedātāja, laba dziesma, interesantas gaismu spēles un arī pats šovs, ko gan vēl vairāk var vēlēties?! Bez tam – šoreiz ārpus fināla palika pilnīgi visas (!) bijušās Dienvidslāvijas republikas, bet par kādu tām finālā vienalga bija jābalso, un pastāvēja iespējamība, ka balkāniešiem varētu simpatizēt izpildītājas Zlatkas Ogņevičas vārds un uzvārds. Nesimpatizēja, laikam jau zināja, ka patiesībā viņa ir Inna Bordjuha...
Aiz pirmā trijnieka palika norvēģiete Margareta Bergere, kurai, šķiet, finālā bija vislabākā dziesma, taču pārsteidza dziedātājas stīvā izturēšanās uz skatuves, arī kleita bija kā balādes izpildītājai – jādomā, ka tas noteikti atņēma virkni punktu. Pārsteidza krievietes Dinas Garipovas piektā vieta – nekā tāda viņas dziesmā nebija. Taču – krievi dzīvo visur... Grieķu „ska” grupas un izcilā ūsaiņa smieklīgās un jautrās dziesmiņas panākumi bija prognozējami, jo „Alcohol Is Free” vienīgā pretendēja uz tā saucamo protesta balsotāju uzmanību. Pārsteidza primitīvā baltā krekliņā, melnā vestītē un brūnās bikšelēs tērptā Maltas puisēna un absolūti neizprotamā ungāra augstās vietas (attiecīgi 8. un 10.), savukārt ļoti zemu balsotāji bija nolaiduši pazīstamo vācu projektu „Cascada” – tikai 21. Mūsu kaimiņiem – Igaunijai un Lietuvai – 26 valstu konkurencē attiecīgi 20. un 22. vieta. Simpātiskā igauniete gan bija pelnījusi augstāku vietu. Starp citu, ziemeļu kaimiņi jau otro gadu pēc kārtas uz konkursu deleģē izpildītāju, kas dzied dzimtajā valodā, un - re, finālā tomēr tiek! Latvijas vērtējums bija šāds: Krievijai – 12 punkti, Igaunijai - 10, Norvēģijai - 8, Ukrainai - 7, Dānijai - 6, Maltai - 5, Zviedrijai - 4, Azerbaidžānai - 3, Beļģijai - 2, Grieķijai - 1.
Starp citu, Eirovīzijai līdzi velkas dogma, ka lielākoties to skatoties mājsaimnieces un seksuālās minoritātes. Pēdējos balsotāju rindās šogad mēģināja atrast glītā somiete un – „aplauzās”. Viņas dziesma bija pat ļoti OK (vismaz karsējmeiteņu čempionātā tā noteikti būtu topā), taču vēsts par viendzimuma laulību legalizēšanu un meiteņu kaislīgais skūpsts šī priekšnesuma beigās visu izbojāja – tikai 24. vieta. Aptuveni tajā pat nišā laikam tēmēja arī rumānis, kurš dziedāja falsetā (vai drīzāk gan kastrāta balsī...) un ar savu šaušalīgo tēlu uzreiz atgādināja, kas ir grāfa Drakulas dzimtene – 13. vieta... Neatcerēties šos divus būtu apgrūti, taču sasniegtie rezultāti liek domāt, ka nākamgad Eirovīzija tomēr nepārvērtīsies par geju un lesbiešu publiskās šmakstināšanās placdarbu – seksuālās minoritātes šajā konkursā tomēr „nerullē”. Diemžēl latvieši arī ne...
Pēc fināla rezultātu noskaidrošanas publiskoti arī pusfinālu vērtējumi, kur mums nekā glaimojoša nav – savā pusfinālā „PeR”palikuši pārliecinoši pēdējie. Viņu izpildīto „Here We Go”desmitniekā bija ierindojusi tikai Gruzija (7 punkti), Islande (3), Maķedonija (2) un Šveice (1). Ņemot vērā arī otra pusfināla rezultātus, „PeR”ierindojušies trešajā ailē no beigām (aiz mums tikai Kipra un Slovēnija): akurāt turpat, kur Anmary ar visu savu lielo padomdevēju barupirms gada. Eirofinālā Latvija nav tikusi jau piecus gadus pēc kārtas, taču mums vēl ir visas izaugsmes iespējas – piemēram, kaut vai Nīderlande (šogad 9. vieta) tur nebija tikusi astoņus gadus pēc kārtas... Vaimanas par „politisko balsojumu”, sak, visi balso tikai par kaimiņiem, bet mūsu pusfinālā nebija ne igauņu, ne lietuviešu utt., šoreiz neies cauri. Piemērs meklējams tepat pašu sētā: Latvija lietuviešiem jau otro gadu pēc kārtas neiedod ne punktiņa, to pašu šoreiz izdarīja arī Igaunija, toties abas valstis draudzīgi pirmajā vietā ierindoja Krieviju, kurai tās bija vienīgās 12 punktus nesošās – baltkrievi, ukraiņi u.c. krievieti lika krietni zemāk... Ar visiem rezultātiem var iepazīties šeit - www.eurovision.tv/page/history/by-year/contest?event=1773.
Vai Latvijai varēja būt labāks rezultāts? Nē. „PeR”visu izdarīja pēc labākās sirdsapziņas, taču diemžēl „Here We Go” nebija nekādu izredžu aizķerties vidējās Eirovīzijas auditorijas ausīs. Noklausoties šā gada Eirovīzijas dziesmu klāstu, iespējams, ka labāks piedāvājums no „PeR”puses būtu „Sad Trumpet”, taču tas ir tikai pieņēmums. Šiem puišiem uz Eirovīziju vajadzēja braukt jau pērn, „Disco Superfly” izskatījās daudz konkurētspējīgāks. Kurš no šā gada Eirovīzijas nacionālās atlases varētu pretendēt uz lielā konkursa finālu? Eirovīzijas eksperts Juris Millers kaut kur minējis, ka tā varētu būt producenta Jura Millera aizbilstamā Samanta Tīna ar savu varoņeposu... Nesmīdiniet. „Eirodziesmas” dalībnieku vidū nebija neviena potenciāla Eirovīzijas finālista, ja nu vienīgi kaut ko lietas labā spētu darīt spriganā LieneCandy ar savu dzelteno kleitu un dziļo dekoltē. Starp citu, Malmē būtu izcēlusies arī sirsnīgā Marta Ritova, taču jāšaubās, vai publika uztvertu viņas vēstījumu un pagūtu iemīļot dziesmu, turklāt Martai nav harizmas, kas šādos konkursos ir būtisks faktors.
Nobeigumā vēl kas: mīļā, dārgā, Latvijas Televīzija, izskaidrojiet taču beidzot kāds Eirovīzijas fināla pārraides vadītājam, politoloģijas zinātņu bakalauram Valteram Frīdenbergam (un, protams, arī viņa pāriniekam Kažam), ka Armēnija un Azerbaidžāna Kalnu Karabahas dēļ sen ir naidīgās attiecībās, tāpēc nav iemesla jau n-to gadu pēc kārtas brīnīties, kāpēc šīs kaimiņvalstis viena par otru nebalso... Protams, viņiem derētu iziet arī kādus uzmanības koncentrācijas kursus, lai netracinātu skatītājus – nez, vai vismaz ap tiešraides beigām abiem beidzot pieleca, ka Grieķiju nebūt nepārstāv Cēzars ar dziesmu „It’s My Life”, kā tas no viņu puses vismaz reizes trīs izskanēja rezultātu publiskošanas laikā? Droši vien, ka ne. Bet visu jau nevar gribēt, labi, ka vismaz Eirovīzijas uzvarētājvalsti nosauca pareizi.
