Savulaik „Amorphis” praktizējās „death/doom” lauciņā, vēlāk pārgāja uz „melodic death metal”, un gan tad, gan tagad viņiem vienmēr veicies – šī laikam ir pazīstamākā smagās mūzikas komanda no Somijas, protams, ja nerēķinām klaunus no „Lordiem”, bet tos neviens normāls smagmūzikas fans par pilnu neņem.
Šī grupa pastāv no 1990. gada, tās kontā ir jau 11 studijas albumi. Abi „Amorphis” izveidotāji – ģitāristi Esa Holopainens un Tomi Koivusāri – joprojām ir ierindā, bet pārējie mūziķi gan sastāvā ir bieži mainījušies. Pie mikrofona Pasi Koskinena vietā jau astoņus gadus ir Tomi Joutsens, kas ir vērā ņemams papildinājums, jo ne velti viņu salīdzina ar tādiem grandiem kā Niku Holmsu („Paradise Lost”) un nu jau aizsaulē aizgājušo Pīteru Stīlu („Type O’Negative”). „Amorphis” diezgan negaidīti šoreiz atteikušies no sava ilggadējā producenta Marko Hietalas pakalpojumiem, uzticot šo darbu pieredzējušajam „Hypocrisy” un „Pain” vokālistam Peteram Tegtgrēnam.
PAR. Iespējams, ka tas ir Tegtgrēna nopelns, iespējams, ka paši somu mūziķi nolēmuši atgriezties pie saknēm, bet šis pa ilgiem laikiem nudien beidzot ir viens patiesi labs „Amorphis” albums! Pārliecinoši, smagi un tajā pat laikā melodiski – tieši tas, ko no šīs grupas vienmēr gaidījuši fani. Protams, līdz „Tales From The Thousand Lakes” (šis šedevrs tika izdots 1994. gadā) augstumiem šis ripulis nevelk, tomēr vienalga ir gana labs, lai to būtu vērts noklausīties.
PRET. Kaut kas te tomēr pietrūkst: sajūta ir tāda, it kā ķertos pie garšīga ēdiena, kuram piemirsts piebērt sāli vai pievienot kādas garšvielas.
* Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu „Randoms”.