Mūzikas ierakstu recenzijas: "Hypocrisy" - "End Of Disclosure"

Viena no pazīstamākajām zviedru „death metal” grupām „Hypocrisy” joprojām ir pie dzīvības un labas veselības – to pierāda tās nesen izdotais albums, kurš pēc skaita ir jau divpadsmitais (!) vokālista/ģitārista Petera Tagtgrēna vadītās brigādes karjerā (grupa izveidota 1990. gadā).

Sastāvā joprojām ir arī basists Mikaels Hedlunds (šeit spēlē kopš 1992. gada) un bundzinieks Reidars Horghāgens jeb Horgh (no 2004. gada). Stilistiski nekas nav mainījies, „Hypocrisy” savu labi iekopto stilu ir saglabājuši. Ja par labākajiem albumiem, tad šis diez vai varētu izpelnīties tādu godu, lai gan grūti iedomāties, kuru tieši ripuli par tādu noteiktu daudzskaitlīgie (arī latvju zemē) šīs zviedru grupas fani. Šo rindu autors laikam ieteiktu „Osculum Obscenium” (1993), „The Fourth Dimension” (1994) vai „The Final Chapter” (1997), taču – katram savs.

PAR. Peters Tagtgrēns ir ģēnijs – tāds kā Deivs Grols tikai „nāvinieciņu” nometnē, proti, viss, kam viņš pieķeras, ir vērtējams ar plus zīmi, vai tas būtu „Hypocrisy” vai viņa blakusprojekts „Pain”. Arī šajā gadījumā – nav jau „End Of Disclosure” nekāds šedevrs, taču vienalga tas ir ļoti baudāms materiāls. Ieteicamākā kompozīcija – „44 Double Zero”.

PRET. Gribētos ailītē „ieteicamās kompozīcijas” atzīmēt vēl kādu dziesmu, bet – tādu īsti nav. Kaut kādi interesanti motīvi pavīd gan „The Eye”, gan „United We Fall”, gan „Soldier Of Fortune”, taču tikai pavīd un nekas vairāk. Ierindas darbs.