Bērniem jāļauj garlaikoties, lai viņi varētu attīstīt savas radošās spējas, uzskata izglītības eksperte Terēza Beltone.
Viņasprāt, gaidot no bērna nepārtrauktu aktivitāti, tiek traucēta viņa iztēles attīstība, ziņo portāls BNN.lv.
Savu viedokli, Beltone centusies pamatot, uz diskusiju aicinot rakstnieci Mīru Sijalu un mākslinieku Greisonu Periju un vaicājot viņiem, kā garlaikošanās viņiem bērnībā palīdzējusi kļūt radošākiem, raksta BBC.
Sijala apgalvojusi, ka tieši garlaicība pamudinājusi viņu uz rakstīšanu, savukārt Perijs bezdarbības brīžus nodēvējis par «radošu stāvokli».
Noklausoties Sijalas bērnības atmiņas par mazu raktuvju ciematiņu, kur reti atgadījās kas jauns, Beltone skaidro: «Darāmā trūkums pamudināja viņu runāt ar cilvēkiem, ar ko viņa citādi nebūtu runājusi un pamēģināt lietas, ko viņa citos apstākļos nebūtu piedzīvojusi, piemēram, sarunāties ar gados veciem kaimiņiem un cept kūkas.»
«Garlaicība bieži ir saistīta ar vientulību, un Sijala savā bērnībā daudzas stundas pavadīja pie loga, vērojot, kā mainās laika apstākļi un gadalaiki,» viņa piebilst.
Beltone uzsver, ka «vissvarīgākais ir tas, ka garlaicība lika viņai rakstīt. Jau kopš agras bērnības viņa rakstīja dienasgrāmatu, piepildot to ar saviem novērojumiem, īsiem stāstiņiem, dzejoļiem un kritiku.» Viņa norāda, ka pati rakstniece dienasgrāmatas rakstīšanu uzskata par savas karjeras pašiem pirmsākumiem.
Savukārt mākslinieks Greisons Perijs pauž viedokli, ka garlaicība dažkārt nāk par labu arī pieaugušajiem.
Beltone, kuras specialitāte ir emociju ietekme uz uzvedību un mācīšanos, atzīst, ka garlaicība var būt nepatīkama, jo sabiedrībā ir izstrādājies uzskats, ka cilvēkam pastāvīgi jābūt ar kaut ko nodarbinātam.
Vienlaikus viņa norāda, ka, lai šādā stāvoklī kļūtu radošs, jābūt spējīgam attīstīt iekšējo dzinuli. «Jaunieši, kuriem nav motivācijas radoši cīnīties ar garlaicību, nereti to dara, demolējot autobusa pieturas vai dodoties trakulīgos braucienos ar automašīnu.»
Beltone, kas savulaik pētījusi arī televīzijas un videospēļu ietekmi uz bērnu rakstītprasmi, stāsta, ka mūsdienās, «kad bērniem nav, ko darīt, viņi ieslēdz televizoru, datoru, telefonu vai kaut kādu cita veida ekrānu. Laiks, ko viņi pavada pie šīm ierīcēm, ir palielinājies.» Tomēr bērnam ir nepieciešams laiks iztēlei, rotaļām vai vienkārši apkārtējās pasaules vērošanai.
«Radošuma dēļ mums varbūt vajadzētu piebremzēt un laiku pa laikam palikt «offline»,» viņa piebilst.