Svētdien atkal bija iemesls kājot uz koncertzāli „Palladium” – tur uzstājās velsiešu „posthārdkora” grupa „Funeral For A Friend”, kurai pie mums ir dīvaini daudz fanu.
„Dīvaini” – tas ir subjektīvi teikts, jo šo rindu autors tā īsti tam pamatojumu nesaskatīja (aizsteidzoties notikumiem priekšā – arī pēc koncerta nesaskata), tomēr tas vienalga bija iemesls svētdienas vakarā nevis skatīties vitāli interesantos „Koru karus” (joks!), bet klātienē novērtēt „funerāļus”. Taču par visu pēc kārtas.
Lielu interesi radīja iesildošā grupa, jaunie rīdzinieki „The Velvet Supernova” – kā nekā viņi taču nupat Kauņā iesildīja pašu ģitārmonstru Slešu! Izrādījās, ka „velveti” nudien savu darbiņu pieprot: uzstājās kā īsti „rokstāri” un nudien paveica savu galveno uzdevumu, tas ir, iekustināja sanākušos! Arī vokālists Jēcis Zemzaris bija rokās ņēmis ģitāru (šķiet, iepriekš viņš šīs grupas sastāvā pievērsās tikai dziedāšanai), kas garantēja kārtīgu trīs ģitāru plus basģitāras skaņu maucienu. Tiesa, pie smagākiem gabaliem prasītos kaut ko darīt ar vokālu – Jēkaba balss izklausījās pārāk švaka. Kad talkā ar fona vokālu nāca ģitārists Mārtiņš Rudzītis, tad bija pavisam cita lieta, varbūt viņu dziedāšanai vajadzētu piesaistīt vairāk. Lēnajās dziesmās gan Jēcis bija perfekts, bet te viena cita bēda – ne jau visi šādi gabali var būt „November Rain”, taču vismaz kaut kādai odziņai tajos noteikti jābūt. Diemžēl, piemēram, dziesma „Shelter” izklausījās diezgan bezcerīga un pat neskatoties uz to, ka tā izraisīja lielākās fanu ovācijas, sabojāja labo iespaidu par „velvetiem”. Bet nekas – potenciāls grupai nudien ir milzīgs.
Par „Funeral For A Friend”. Uzreiz tapa skaidrs, ka nejaušu apmeklētāju publikas rindās tikpat kā nav – grupa taču pastāv jau no 2001. gada un izdevusi sešus albumus, tātad bijis laiks to iepazīt Jau pie pirmajām dziesmām klausītāji aktīvi lēkāja līdzi un drīz vien metās arī tā saucamajā „circle pit” – šķiet, ka to koncertzāle „Palladium” piedzīvoja pirmoreiz. Vokālists Metjū (uzvārdu neriskēšu latviskot, rakstās tas Davies-Krey) bija varens runātājs un pirms katras dziesmas ķērās pie ilgas un brīžiem visai asprātīgas diskutēšanas ar sanākušajiem. Pirmajās rindās par šādu viņa niķi acīmredzami zināja (nu jā, „Funeral For A Friend” taču reiz jau koncertēja Latvijā - 2008. gadā, Liepājas klubā „Fontaine”), tāpēc aktīvi izmeta dažādas replikas vai uzdeva jautājumus, uz kuriem no skatuves augstumiem saņēma atbildes – vēl viena diezgan neredzēta lieta.
Velsieši spēlēja ar nenormālu enerģiju atdevi (pēc koncerta ģitārists Gevins Berouzs pat publicēja bildi, kurā redzams viņa pārsistais deguns) – kur šiem puišiem tik daudz spēka?! Protams, izskanēja dziesmas no šā gada janvārī klajā nākušā albuma „Conduit”, taču kopumā par spēlēto repertuāru, piedodiet, nezināšanas dēļ neko sīkāk nepateikšu, taču pāris gabaliem klausītāji pat dziedāja līdzi, tātad – zināja. Diemžēl klausītāju prieki beidzās ātri: „funerāļi” uz skatuves nesabija pat stundu un nekādi nereaģēja uz publikas aicinājumiem atgriezties. Kāpēc koncerts bija tik īss? Ne jausmas. Metjū gan koncerta gaitā sūdzējās, ka nupat atgriezušies no koncertiem Krievijā, kur klubos var smēķēt, taču tabakas dūmi teju vai piebeiguši viņa balss saites. Vai „funerāļus” bija piebeiguši krievi, atliek vien minēt. Neskatoties uz īso paplosīšanos „posthārdkora” ritmos, Rīgas koncerta apmeklētāji izskatījās ar redzēto un dzirdēto apmierināti. Tiesa, Liepājas koncerts esot bijis labāks, bet arī šim nav bijis ne vainas.