11. decembrī Latvijas Nacionālā teātra Lielajā zālē notiks Ursa Vidmera komēdijas "Topdogi" pirmizrāde, kuru veido režisors Juris Rijnieks, scenogrāfs Gints Gabrāns un kostīmu māksliniece Agnese Spridzāne.
Izvēlētā luga ir šā laika aktualitāte traģikomiskā atslēgā - izrādes varoņi, piecdesmitgadnieki, vienā dienā ir palikuši bez darba. Valsts savus pilsoņus nelaimē nepamet, un viņi nonāk bezdarbnieku kursos, lai izietu pārkvalifikāciju un pielāgotos jaunajiem apstākļiem. Ko darīt, ja tu pusmūžā otrreiz nonāc skolas solā un tev piedāvā no dārznieka kļūt par sabiedrisko attiecību darbinieku, no ārsta par IT speciālistu - raudāt vai smieties? Jaunā izrāde piedāvās smieties un... dzīvot tālāk.
Lugas autors Urss Vidmers: "Topdogi" bija "Neumarkt Theater Zürich“ projekts. Es rakstīju tekstu, Folkers Hese to iestudēja - mēs no sākta gala veidojām projektu kopā. Luga ir par bezdarbniekiem - šoreiz nevis par bijušajiem "padotajiem", bet gan bijušajiem "priekšniekiem" - topdogiem, kas agrāk sēdējuši pie varas kloķiem. Tā ir par vidējā un augstākā ranga kadriem, nevis par tiem, kuri pamatā veido lielāko daļu bezdarbnieku armijas, kas mūsdienās aug augumā. Tomēr arī mūsu lugas "varoņu" kļūst arvien vairāk.
Tie, kuri vēl nesen bija, kā likās, neaizskarami, tagad negaidot zaudē darbu, jo uzņēmumi tiek pārstrukturēti, samazināti vai vispār slēgti. Atlaišanas vilnis ir skāris arī "vadītājus". Pēkšņi pazūd veseli menedžmenta līmeņi. Saudzēta netiek arī lielo koncernu vadība.
Luga "Topdogi" nekādā ziņā nav mēģinājums uzvelt vainu kādai no pusēm vai kādai ideoloģiskai nostādnei. Un arī otrādi - mūsu nolūks nav izraisīt līdzjūtību. Drīzāk tas ir mēģinājums radīt izpratni. Iespējams, ka luga ļaus skatītājiem labāk izprast procesus, kas daudzos cilvēkos, kas tikuši atlaisti no darba, izraisa kaunu, kaut arī viņi ļoti labi zina, ka nav "vainīgi". Jo, kā gan cilvēki var būt vainīgi pie tā, ka tikuši atlaisti, ja rūpniecības un pakalpojumu uzņēmumi arvien vairāk uzskata, ka iztiks bez cilvēkiem?