«Nedodiet mums maizi, dodiet mums Radio SWH!» – pauž kāda sieviņa pie sienas, ietinusies tādā kā palagā. Ne nu gluži pie sienas, bet avīzes lapā pie sienas. Iekš Radio SWH valda darbīgs klusums, visi ieurbušies datoros, un īsti nevar saprast: ir kas mainījies vai nav?
Tā kā vajadzētu: no 1. februāra še vairs neskanēs BB Brokastis, kas mūs priecināja 16 gadu. «Esam apnikuši cits citam,» pārliecinoši pauž Fredis (Andris Freidenfelds), kaut gan tam negribas ticēt: aktieris jau viņš labs, tomēr... Bet fakts jāpieņem: BB Brokastis savu dzīvi sāk noapaļot.
BB Brokastu dzīvesstāstu atklāt būtu grūti un gari, tāpēc aprobežosimies ar nelielu sarunu, kas mazliet iegaismos triju šā raidījuma pīlāru likteni un klusos sapņus. Tātad – Fredis, Ufo (Kaspars Upacieris) un Zeibots (Andris Bērziņš).
– Jums uz sienas tur tāda sieviņa ar uzrakstu par maizes nedošanu. Es varētu piebilst: «Dodiet mums BB Brokastis!» Kad uzzināju par jūsu aiziešanu ētera nebūtībā, sabijos: ja nebūs brokastu, kas notiks ar mūsu humora taukslānīti? Paliksim vēl humortievi... Jūsu raidījums bija kā cerība, ka latviešiem tomēr piemīt gaumīga humora izjūta. Kā jūs paši bez brokastīm iztiksiet? Kādas būs jūsu sajūtas?
Ufo: – Kā bija ar brokastīm, tā tagad būs bez brokastīm. Iztiksim.
Zeibots: – Kad tās sajūtas pienāks, tad arī sapratīsim, kādas tās ir. Un kādas būs manas sajūtas, kad miršu? Droši vien sūnainas. Bet kādas tieši – nezinu.
Fredis: – Esmu iegājis tādā fāzē, ka jūtu: zasiģelsja (esmu aizsēdējies – krievu val.). Vakar sāku kaut ko mest ārā no saviem darba plauktiem, kaut kādus štruntus, sākot ar sieviešu rokassomiņām, kurās ir viss uz pasaules, beidzot ar neīstenotām solārija biļetēm, pudeļu piļu aizturētājiem un tā tālāk. Tā kā vieglāk ap sirdi palika, vieglāk ar katru izmesto lietu.
– Tiešām tev nebija žēl pilienu aizturētāja? Tomēr vērtīga manta.
Fredis: – Nē, nu nebija gan... Es izdzeru to pudeli, un miers. Pagaršoju no kakliņa – arī nav slikti. Patiesību sakot, nekas jau kardināli nav jāmaina, piemēram, kā Tīnai Tērnerei frizūra. Varbūt to visu uzkurināja tā dēvētais pasaules gals, kad sapratu: kaut kam ir jāmainās. Viedie man stāstīja, ka tagad esot sevī un apkārtnē viss jāmaina.
Zeibots: – Es arī tāpat kā Fredis gāžu visas lietas ārā. Man ir viens draugs, kas savukārt glabā pilnīgi visu, pat pēdējos rakstu galus no vidusskolas laikiem. Kā tāds kāmis savelk visu savā migā. Tas ir šausmīgi traucējoši.
– Gogolim Mirušajās dvēselēs ir tāds literārais tēls – Pļuškins. Tas arī visu vilka savā migā.
Zeibots: – Esmu tieši otrādāks par Pļuškinu. Var izlādēt arī vajadzīgas mantas. Piemēram, darba grāmatiņu, kur iekšā viss darba stāžs iemūžināts.
Fredis: – No veciem suvenīriem stagnē enerģija. Tā sabiezē, un nav vairs vietas pašam cilvēkam.
Ufo: – Tad, kad bijām jau izlēmuši, ka BB Brokastis beigsim, nejauši noskatījos Armanda Pučes raidījumu, kur viņš runājas kopā ar Valdi Valteru. Viņu sarunas tēma toreiz bija par to, ka sportistiem pienāk brīdis, kad viņiem jāaiziet no sporta. Un viņi abi izsecināja, ka tiem, kas aizgājuši īstajā brīdī, dzīve pēc tam normāli sakārtojas.
– Tad šis būtu tas īstais brīdis?
Ufo: – Man ir tāda sajūta.
Zeibots: – Tiklīdz tu jūti, ka sāk darboties inerce, tā ir skaidrs: viss faktiski ir beidzies. Inerce velk uz priekšu, bet nekas nav atkarīgs no tevis paša. Katru dienu viens un tas pats notiek...
Fredis: – Ir jau viegli. Tā tiešām ir viegli!
Zeibots: – Bet tad tu sevi zaudē.
Ufo: – Tā kā BB Brokastis – vismaz manā uztverē – vienmēr balstījušās uz sajūtām «patīk, nepatīk», kurās ietilpst dziesmu izvēle un joki, arī šis ir sajūtu lēmums, nevis matemātiski izkalkulēts, ka tieši šajā mirklī mums vajadzētu kaut ko mainīt.
– Klausītāji zvana?
Fredis: – Zvana, jā. Mēs jau kā mazie prinči esam izaudzējuši rozes, un par tām mums jājūtas atbildīgiem. Šodien pat pie mums atnāca Melnā humora topa aktīvisti, mums ir tāda tuvu stāvošu personu grupa, kas faktiski ir kā līdzautori mūsu raidījumam. Nu, jā, un viņi tagad jūtas kā no laivas izmesti, jo nezina, kas būs tālāk.
Zeibots: – Lai lido paši. Tas tāpat kā dabā: sīkie putni, kas sēž ligzdā, pēc kāda laika izpleš spārnus un...
– Jūs tā kā tādi vecie putni?
Zeibots: – Jā, mēs esam tie vecie putni, kas uztur ligzdu un nes knābī barību. Tagad lai paši darās. Uzreiz būs cita štelle.
Ufo: – Radio veiksme un reizē arī posts ir pieradums: cilvēki pierod pie tā, ko viņi klausās.
Fredis: – Šis pieradums, manuprāt, ir vēl trakāks par TV un drukāto presi. No televīzijas visu laiku gaida kaut kādas pārmaiņas, sak, kas būs jauns, jau otro sezonu iet kaut kāds draņķis, tagad gribas citu draņķi vietā!
Ufo: – Pirms dažām dienām saņēmām emeilu ar tekstu: «Sveiks, Egon! Rakstu tev no Īrijas...» – bet Egons Reiters šeit nestrādā jau divarpus gadus! Nesen satiku vienu savu paziņu, un viņš jautā: «Klausies, a Žigats pie jums vēl strādā? Neesmu viņu dzirdējis pēdējās dienas.» It kā viņš vēl aizvakar te būtu bijis... Bet Žigats te nav jau piecus gadus.
Fredis: – Man ar’ tā bija. Viens otrās rokas ģitāristiņš Muraveja koncertā man jautā: «Nu tu tāpat pa to rādžiņ’?» Protams, nav jau tā, ka mēs te esam zemes nabas un visiem jāzina, kur mēs atrodamies...
Ufo: – Pēc mums tukša vieta nepaliks.
– Un kas paliks?
Fredis: – Noslēpums. Mēs beigsim vārīties 31. janvārī, ceturtdienā. Un tad iekš radio būs klusā piektdiena. Jaunais cēliens sāksies pirmdien, 4. februārī. Nu un vēl arī Radio SWH jubileja – 20 gadu, tas tā zīmīgi... Mūsu aiziešana tiešām nav PR gājiens, ar tādiem gājieniem var pacelt reitingus uz pāris nedēļām, bet pēc tam var dabūt atpakaļ ar kārtīgu bumerangu pa pieri.
– Dzirdēju versiju, ka jūs visi trīs grasāties iet politikā. Ufo jau vienu brīdi bija... Varbūt vienu kopīgu partiju dibināsiet?
Zeibots: – No politikas es nesaprotu NEKO.
Fredis: – Izteikts politiķis mums ir tikai viens. (Zīmīgs skatiens uz Ufo.) Lai nu ko, bet politiku...
– Bet politikā vajadzētu cilvēkus, kas par to ņirgājas tieši no iekšpuses.
Zeibots: – Politikā ieiet normāli cilvēki, pēc pāris gadiem lielākā daļa paliek par dundukiem. Tas ir tāds purvs...
Ufo: – Cilvēkus interesē vara.
– Un nauda.
Ufo: – Nauda ne tik daudz. Vara ir nepieciešama katram cilvēkam – lielāka vai mazāk. Pēc vajadzības.
– Cik lielu jūsu būtnes daļu aizņem radio?
Ufo: – Tās četras stundas ēterā, pēc tam vēl kādu brīdi, tad paziņas vai draugi kaut ko pasaka. Tad var izdomāt, kā rīkoties. Dažkārt uz ielas kāds pienāk klāt un ierosina iekš radio kaut ko pateikt tā vai šitā. Ar tādām lietām ir jāsadzīvo.
Fredis: – Tā pavisam es atslēgties nevaru. Kādreiz pat dusmas pašam uz sevi: es taču varētu domāt arī par ko citu! Tāpēc pāris nedēļu garie atvaļinājumi baigi noder.
Zeibots: – Visu laiku mums ir atsitiens uz aktualitātēm. Kad es kaut ko izlasu netā vai sadzirdu iekš TV, protams, es jau sāku domāt par to, ko runāšu nākamajā dienā. Ludziņš, piemēram, jātaisa atbilstoši aktualitātēm. Iepriekšējā vakarā tad arī sākas nākamās dienas darbs.
Ufo: – Un ja es vakarā gribu noskatīties kaut kādu debīlu filmu ar Stīvenu Sīgalu galvenajā lomā, tad nevaru – pēc šitās reklāmas pauzes jāiet gulēt, jo nākamajā rītā jāmēģina celties pussešos.
Fredis: – Ideāli būtu, ja viss, ko darām, nāktu viegli.
– Izklausās, ka tā tiešām arī ir.
Fredis: – Nē, nu, nav jau tik briesmīgi grūti. Mums nekādi breinstormingi četras vai piecas stundas nenotiek. Varbūt ka reizēm vajadzētu, bet to brīvo stundu tā jau ir tik maz...
Zeibots: – Lieta tāda, ka mums ir trenēta iztēle – pretstatā cilvēkiem, kuri tikai lūr to bildi televizorā. Tie, kuri tikai sēž pie TV ekrāna, paliek par tādiem rāmiem vidusmēra cilvēciņiem. Lai arī cik viņi būtu talantīgi no dabas. Nav nekādu pārsteigumu, paradoksu. Viss nonivelējas.
Fredis: – Tādā ziņā radio ir visforšākais – tu, klausoties radio, vari iztēlē uzburt jebko, kaut vai Amazones lietus mežu, Austrālijas vidieni, Sahāras tuksnesi vai Sahalīnu.
– Patiesību sakot, klausīties BB Brokastis ir diezgan bīstami: braucu pie stūres, klausos, piemēram, Zeibota ludziņu un sāku balsī smieties. Un tad es saprotu: bet tajā smiešanās brīdī tu to ceļu neredzi!
Ufo: – Man ir stāstīts tā, ka, stāvot uz Vanšu tilta rīta sastrēgumā, var redzēt, ka apkārt dažādās mašīnās vienlaikus sāk smieties cilvēki. Skaidrs, ka šie cilvēki klausās vienu radiostaciju.
– Kā jūsu ģimenes uztver šo ikdienas smago darbu – rīta jociņu cepšanu?
Ufo: – Bērni jau lieli. Vairs jau nebūs tā, ka varēšu bērnus aizvest uz skolu. Toreiz nevarēju, tagad jau vairs ne tik.
Fredis: – Visi ir pieraduši. Visi zina, ka tāds es esmu, un neviens manu darbu par eksotisku sen vairs neuzskata.
Zeibots: – Kad man sieviņa bija dzīva, arī viņa bija pieradusi pie radošās atmosfēras. Meita mācās Kultūras akadēmijā, un viņa saprot, ka darbs ir tas, kas rodas galvā. Mana mamma ir jau sena, un viņa vēl šobaltdien nevar saprast, ka par tādu ņemšanos un muldēšanu kāds arī naudu maksā. Viņa un tēvs bija pārliecināti, ka man vajadzētu arī normālu darbu strādāt.
Fredis: – Jā, priekšstats par darba tikumu daudziem ir atšķirīgs.
– Vai eksistē tipiskais latviešu humors?
Fredis: – Viss ar mums ir kārtībā. Nemaz ar’ neesam tik smagnēji savā dabā.
Zeibots: – Tie humori ir līdzīgi. Grūti atšķirt tipisko krievu humoru un tipisko angļu humoru. Atšķiras tikai personības. Pasaule ir tik ļoti maza, ka grūti nošķirt – tas ir angļu, bet tas latviešu humors. Paradokss ir visur paradokss, arī Āfrikā. Tehnika, kā veido paradoksu, arī visur vienāda.
Fredis: – Latviešiem raksturīga tāda mazohistiskā paššaustīšanās, sak, mums jau nav nekā, bet tur, lūk, ir tas un tas... Parēķiniet, cik mēs esam – maz! Mēs esam kā mazākā pilsēta Viskonsinas štatā, kā...
Ufo: – Kā Čerjomušku rajons Maskavā.
Fredis: – Mūsu genofonds ir izārdīts, brīnums, ka mēs vispār runājam, dziedam un domājam latviski. Un jokojam arī latviski. Jokošanās par sevi ir veselības pazīme. Nu, labi, Krievijā ir visādi komēdijklubi, bet arī tur pavīd otršķirīgs humoriņš. Izcilos krievu humoristus var saskaitīt uz pusotras rokas pirkstiem, un tas ir no milzīgās cik tur pārsimts miljonu tautas, no sestās daļas sušas (sauszemes – krievu val.). Un cik mēs zinām ķīniešu humoristu? Un indiešu? Es pagājušogad trīs nedēļas nodzīvoju Indijā un skatījos arī humora raidījumus. Viens pat bija smieklīgs.
– Kādā valodā tad tu baudīji to raidījumu?
Fredis: – Indiešu. Bet viņiem bija smieklīgas kustības.
Zeibots: – Humora izjūta ir tāda pati spēja kā muzikālā dzirde. Vai ir specifiska angļu muzikālā dzirde vai indiešu? Bet katrs humorists izpaužas atbilstoši kultūrai, laikmetam un gaumei. Ir cilvēki, kas nesaprot jokus. Tāpat kā cilvēki, kas nejūt ritmu un melodiju.
– Sadzīvē jūs arī izmantojat savas jokdara prasmes?
Fredis: – Tā jau gluži nav, ka ejam pa ielu un rādām pliku dibenu. Bet teicienu «Fredi, ko tik drūms?» es dzirdu pastāvīgi. Kad klusējam, mēs lādējam baterijas. Bet tas negantais ieradums paliek – vietā un nevietā par kaut ko ironizēt. Kādreiz patrenējamies arī uz līdzcilvēkiem. Kādreiz krievu aktieris Andrejs Mironovs teica: «Mazāk tēlojiet dzīvē, priekš tā ir skatuve!»
– Tā kā ģimenes albuma jums nav, varbūt mutiski atcerēsieties jaukākos Brokastu kopdzīves kadrus?
Ufo: – Vistrakākais, manuprāt, bija mūsu kautiņš radio studijā. Mēs ar Fredi nofeikojām kautiņu. Toreiz videokameru te nebija, un iemesls bija tāds, ka Fredim uz veselu nedēļu vajadzēja ar Labvēlīgo tipu braukt uz ārzemēm, un šo laiku vajadzēja kaut kā «izskaidrot» klausītājiem.
Fredis: – Mēs it kā sastrīdējāmies par stulbībām, par kaut kādiem ceļu policistiem. Vārds pa vārdam, sākām bļaut viens uz otru, ēterā sāka skanēt būkšķi, it kā mēs dotu viens otram pa seju, bija stikla burka ar dēli iekš spaiņa, sit, tā burka neplīst, tikai no ceturtās reizes – beidzot! Un pēkšņi – klusums ēterā. Pēc pāris minūtēm pie mikrofona pienāca Jānis Šipkēvics ar tekstu: «Godātie klausītāji, mēs atvainojamies, nekas tāds vairs neatkārtosies. Abi ir aizvākti no ētera, tā un šitā... Mēs izskatīsim iespēju, vai viņiem vispār ļaut atgriezties ēterā.»
– Jūs vēlvienreiz sakasījāties ēterā, bet laikam jau pa īstam. Par lopu kaušanas metodēm.
Ufo: – Jā, tas bija pa īstam.
Fredis: – Protams, gadiem ritot, sakasīšanās notiek daudz vienkāršāk.
Ufo: – Vienreiz mēs sazvanījāmies ar Zeibotu, kurš tēloja, ka viņš ir kaut kāda kultūras nama vadītājs. Bet viņš tepat koridorā stāvēja un runāja pa telefonu.
Fredis: – Es biju saslimis līdz 39 grādiem – pa īstam. Es telefoniski notēloju, ka braukāju pa kultūras namiem un vērtēju korus. Patiesībā man bija sena plate, kaut kāds 1920. gada ieraksts, kur dzied vāciski – tādā vecā čerkstoņā. Uzliku to uz atskaņotāja, klausuli pieliku klāt un čukstus atbildēju, ka es patlaban esmu mēģinājumā. Un klausītāji varēja dzirdēt, ka mani «koristi» dzied Das fein frist gurken vai kaut ko tādu.
– Tāpat kā raidījumā Ar dziesmu par dzīvi pasakiet savus novēlējumus latviešu tautai.
Fredis: – Kā mēs sakām: nu, tikai nepazūdiet!
Zeibots: – Darbiniet iztēli! Neēdiet tikai atgremoto barību, paši arī kaut ko uztaisiet. Pretējā gadījumā cilvēks zaudē spēju būt radošam. Lai vismaz kaimiņiem un radiem ir interesanti.
Ufo: – Laikam jau esmu par vecu, lai teiktu: galvenais latviešiem ir nesamīzties. Tāpēc arī to neteikšu.
Fredis: – Un tas ir svarīgi jau kopš Bermonta laikiem.