Cilvēku patika pret sevis baidīšanu ir apbrīnojama — sākot ar vakara pasaciņu par Sarkangalvīti un vilku, pusaudžu stāstiņiem par kādu „melnu, melnu māju” un beidzot ar visiem „piektdiena, 13.” tipa draņķiem. Tiesa, filma "2012", kas šobrīd redzama Latvijas kinoteātros, ir klajš piemērs tam kā adrenalīna atkarīgās sabiedrības prasības pret biedējošo saturu aug augumā līdz par puslīdz briesmīgu sižetu tiek atzīta pilnīga un galīga, totāla, visaptveroša, nenovēršama pasaules katastrofa, kas turklāt bāzēta uz puslīdz ticamiem, reālajā pasaulē pastāvošiem faktiem.
Ja vērtējam filmas saturu, tad tas principā reducējams vienā teikumā — pirms daudziem gadsimtiem maiju civilizācija sastādīja unikālu un līdz šim precīzu kalendāru, kurā kā pēdējā Zemes pastāvēšanas diena atzīmēts 2012. gada 21. decembris. Pati par sevi šī fabula nav nekas jauns, jo par pasaules iznīcību ir uzņemts ne viens vien Holivudas grāvējs, taču šoreiz nervu kutināšanai tiek piešķirts īpašs smeķis, jo šāds kalendārs tik tiešām pastāv un 2012. gads tajā tik tiešām ir pēdējais ieraksts. Un ar to pilnīgi pietiek, lai taptu kaut kas tik monumentāli fatāls kā filma 2012.
Uzreiz jāsaka, ka filma ir laba un šādam apgalvojumam ir pat vairāki „jo”.
Pirmkārt, jau dēļ datorgrafikas, kas liek aizrauties elpai un sastingt asinīm dzīslās. Nekad vēl nebiju vērojusi veselu kontinentu lēnu ieslīdēšanu pasaules okeānā un astronomiska izmēra lavas izvirdumus, kas vienā piegājienā aprij veselas pilsētas. Turklāt tas viss — ērti sēžot kinoteātra krēslā un rezignēti sūcot kolu.
Otrkārt, filmas radītāju fantāzijas lidojuma dēļ. Tikai ģeniāli slims saprāts var izdomāt tik daudz dažādas katastrofu ainas, kas visas šķiet biedējoši ticamas. Ar datorgrafikas palīdzību skatītājs var ieraudzīt kā pār Pasaules jumtu — Himalaja kalniem — veļas cunami viļņi, kuriem līdzīgus pasaules vēsture vēl nekad nav piedzīvojusi. Grūst debesskrāpji, zem kājām pazūd pamats, zemestrīces kā skaidas lauž Eifeļa torni un Seno Ēģiptiešu obeliskus.
Visbeidzot trešais iemesls, kādēļ būtu vērts noskatīties šo filmu, ir laimīgās beigas, kas, ja ticam Maiju kalendāram, pavisam drīz gaidāmā pasaules gala priekšvakarā visam šim stāstam tomēr piešķir zināmu optimismu. Vienīgais „bet”... Holivudas industrijas labā prakse vienmēr piekopj „happy end”, kamēr evolūcijai, kā mēs visi to labi zinām no vēstures grāmatām, daudz labāk patīk traģisks atrisinājums.