Māra Upmane-Holšteine: "Astronauti" beidzot pa īstam pieauguši

Pēdējā laikā par aizvien ierastāku mūzikas cienītāju satikšanās vietu kļūst koncertzāle Palladium: te notiek gan ārzemju zvaigžņu, gan arī pašmāju augstākās līgas mūziķu koncerti. Ceturtdien, 22. novembrī, te uz skatuves kāps grupa Astro’n’out.

Pašlaik Astronautiem ir ko teikt – nupat klajā nācis viņu jaunākais albums Lauvas. Pēc tā prezentācijas un pirms koncerta – Neatkarīgās apskatnieka saruna ar grupas līderi Māru Upmani-Holšteini.

– Astronautiem šis nebūs pirmais tā saucamais lielkoncerts – iepriekš līdzīgi pasākumi notikuši arī Spīķeros un Sapņu fabrikā, taču ar ko pārsteigsiet šoreiz?

– Pirmoreiz nopietnāk esam piedomājuši pie scenogrāfijas – komandai piesaistīts Roberts Rubīns, kurš pazīstams projekta Dabas koncertzāle kontekstā. Viņš prātos par neparastas formas ekrānu izvietojumu, videoprojekcijām. Tās izskatīsies tā, it kā uz visu notiekošo raudzītos caur graņonku, bildes būs lauzītas un veidos kopējo atmosfēru. Turklāt – ar Rūda (DJ Rudd) piesaistīšanu esam uzkačājušies meistarībā, un cerams, ka beidzot skanam kā normāla, profesionāla grupa. Tāpēc domāju, ka šis koncerts varētu būt daudz pārliecinošāks nekā agrākajiem astronautiem: ja iepriekš bija enerģija un šarms, tagad nāk klāt arī spēcīgākas aranžijas un advancētāks skanējums. Vismaz es tā ceru.

– Lielākoties koncertā izskanēs kompozīcijas no jaunā albuma, taču droši vien neiztiksiet arī bez vecajiem hitiem. Kur nu tu liksies bez Daļa Rīgas izpildīšanas..

– To mēs atstājām uz koncerta noslēgumu: ja cilvēki prasīs vēl, tad būs arī Daļa Rīgas (smejas)! Bet nav jau tik traki, jo koncertos redzi, ka šie vecie gabali joprojām ir dzīvi – mēģinājumos mēs, protams, tos negribētu spēlēt piecas reizes pēc kārtas, bet koncertos tam ir enerģija, atdeve no zāles, un viss ir kārtībā. Tāpēc nepārdzīvoju, ka mums jāspēlē Daļa Rīgas, tāpat kā Tici sev, Spoguļoties un citi. Protams, tās ir senas dziesmas, bet tas, kā tās paceļ [klausītājus] koncertos, liek būt tikai priecīgiem par to, ka mums tādas vispār ir.

– Vai nebija doma kaut kā īpaši atzīmēt grupas desmit gadu jubileju? 2013. gada janvārī to taču varētu darīt!

– Ko tad atzīmēt – to, ka grupa ir veca? (Smejas.) Protams, varētu jau teikt, ka grupa kļuvusi nopietnāka un nonākusi citā līmenī utt., u.t.jpr. Mans pasniedzējs Adrians Kukuvass savulaik bieži tei-

ca – pirmie desmit gadi ir tie grūtākie. Man likās – ko, kādi desmit gadi, ko viņš tur stāsta, kādas šausmas?! Bet tagad – desmit gadi aiz muguras, un tiešām jūtu, ka paliek vieglāk. Kaut vai vokāla ziņā – beidzot jūtu, ka es sāku vadīt balsi, nevis viņa mani. Taču jubilejas... Mums krietni mainījies sastāvs, un būtu jocīgi svinēt desmit gadu jubileju, ja no pirmā sastāva neviena cita bez manis grupā vairs nav. Svinēsim albuma dzimšanas dienu.

– Starp citu, nu jau kādu laika posmu astronautu sastāvs laikam ir nostabilizējies – vienubrīd no tevis visi muka prom...

– Jā, un tagad nāk atpakaļ (smejas)! Rūdis (Rūdolfs Budze) ir atgriezies, lai arī citā statusā – viņš taču kādreiz bija mūsu taustiņnieks! Kad sākām, visi bijām vairāk kaprīzi nekā muzikāli, taču gadu gaitā mūzika tomēr sāk ņemt priekšroku, un visi savas ambīcijas mūzikas vārdā iemācās apslāpēt un rast kompromisu. Protams, to esam atraduši arī agrāk, taču caur daudz lielākiem strīdiem. Ir tādi arī tagad, taču saproti, ka varbūt no telpas uz kādu laiku jāiziet, lai nesarunātu kaut ko lieku. Ir jāmāk strādāt komandā, bet tā laikam ir pieaugšanas lieta, to iemācās laika gaitā. Protams, dusmas ir tāpat un dažkārt liekas, ka ar šo te man galīgi neklapē, bet pieredze ir tā, kas saka priekšā – Māra, tas viss ir pārejoši! Paiet divas nedēļas, un izrādās, ka tieši ar šo te klapē vislabāk.

– Skatos, ka pēdējā intervija mums ar tevi bija 2009. gada beigās. Vai esmu kaut ko palaidis garām vai arī šo gadu laikā intervijai īsti nav bijis iemesla?

– Patiesībā astronauti tiešām bija nedaudz pieklusuši. Pēc [albuma] Ģeometrijas bija gads, kad mēs it kā taustījāmies un nevarējām saprast, ko un kā tālāk darīt, bet pēdējos divus gadus aktīvi rakstījām albumu. Jā, sanāca divi gadi, visu laiku pārcēlām izdošanas datumu. Pirmais plāns bija izdot to jau pagājušā gada septembrī, tad pārcēlām uz maiju, bet tad – atkal uz rudeni. Un labi, ka tā, jo maijs tāpat bija pilns ar Prāta vētru. Līdz ar to gluži nejauši, faktiski mūsu čammāšanās dēļ, iekritis labs laiks albuma izdošanai un nu jau tradicionālam koncertam gada nogalē.

– Albumam ļoti interesants skanējums – dažās dziesmām bezmaz vai var pat dzirdēt, kā tev mēle dziedot pieskaras lūpām.

– Tev vajadzēja redzēt, kā studijā man lika mikrofonus (smejas)! Divi puiši katrs no savas puses regulē četrus mikrofonus. Pamēģinām šādi? Nē, nav labi, Māras leģendārais s, kura vienmēr ir par daudz, atkal sitas cauri. Pārliekam divus mikrofonus, nu, tagad vairāk dziedi tajā, nē, tagad – tajā! Kamēr atradām īsto skanējumu. Vēl nekad neviens tā nebija ņēmies ap to, kā ierakstīt manu vokālu! Lai arī rakstījāmies it kā sterilajā Sound Division, skanējums nav nemaz tik sterils, jo ieraksts pēc tam tika pārdzīts uz analogo lenti, lai sanāktu siltāks. Pie ieraksta šoreiz strādājām baigi nopietni.

– Daudzi gan uzskata, ka albumu ierakstīšana vispār ir bezjēdzīga naudas tērēšana – pietiek ierakstīt kādu singlu, nodot radiostacijām un atkal var doties koncertos...

– Jā, ierakstām singlus, palaižam [rotācijā], tos pamana, un tas ir forši. Taču, kad izdod albumu, tad to pamana pa īstam. Arī pašiem vajadzīgs kāds noslēguma posms, kad apkopot visu iepriekš padarīto. Piemēram, man tagad beidzot ir sajūta, ka tiešām ir noslēdzies kāds posms un var atkal ķerties pie jauniem darbiem – galvā tagad esmu radoši brīva. Tiesa, mums vēl ir plāns šīs pašas dziesmas ierakstīt angļu valodā un varbūt tās paspēlēt Igaunijā un Lietuvā.

– Interesanti, ka pirms trim gadiem tu teici gandrīz to pašu: mazie astronauti beidzot ir pieauguši, pēc albuma izdošanas var sākt ķerties pie jauniem darbiem un pie viena pamēģināt sevi pierādīt arī ārpus Latvijas.

– Mēs taču visu laiku ejam pa spirāli un nonākam it kā tajā pašā punktā, tikai ar citu skatījumu (smejas)! Starp citu, par to arī grupā smējāmies: gribas teikt, ka šis ir nobriedušāks albums, bet tad saprotam, ka to pašu taču teicām arī pēc visiem iepriekšējiem albumiem... Bet tas normāli: kad noej kādu posmu un palūkojies atpakaļ, tad liekas, ka vakar biji bišķiņ muļķis.

Par braukšanu uz ārzemēm (aizdomājas)... Nu jā, neesam neko īpaši darījuši šajā sakarā, taču mērķis nav atcelts, turklāt tagad ir sajūta, ka ir konkrētāks materiāls, ko piedāvāt ārpus Latvijas. Piemēram, es nevaru iedomāties Daļa Rīgas vai Tici sev tulkotā variantā, bet jaunās dziesmas organiski izklausās arī angliski – divas tā arī nespēju padarīt latviskas, bet dažas tika sacerētas angliski un nācās tās pārtulkot.

– Man tiešām šis albums liekas pieaugušāks – ne vēsts no astronautu tīneidžerisma, turklāt arī pati esi kļuvusi sievišķīgāka. Kas noticis tavā dzīvē pēdējo pāris gadu laikā, ka esi mainījusies gan vizuāli, gan muzikāli?

– Ir taču kāds brīdis, kad beidzot apzinies, ka tev vairs nav piecpadsmit, vai ne? Tas laikam arī noticis – mēs kļūstam par pieaugušiem cilvēkiem, tas parādās mūzikā, tas parādās arī ārienē. Es neteiktu, ka tā ir apzināta izvēle – sak, tagad spēlēsim pieaugušos! Taču pilnīgi dabiski, ka kedas velkas kājās aizvien retāk un beigu galā tās vispār tiek nobāztas skapja pašā apakšā.

– Vai arī astronautu fani aug jums līdzi?

– Domāju, ka noteikti! Kopā ar [reperi] Gacho biju aizgājusi uz devīto klašu diskusijām Kas notiek? Man visu laiku licies, ka mēs taču vēl esam skolēnu auditorijai interesanti, bet, kad Gacho tika katrs trešais jautājums, bet man – trīs pa visu vakaru, tad sapratu, ka – eh, laikam devītklasnieki tomēr vairs īsti nav astronautu auditorija (smejas). Bet arī tas ir tikai un vienīgi normāli – publika aug līdzi grupai. Paši arī uz [Latvijas Mūzikas akadēmijas] Studentu klubu ejam stipri retāk.

– Šajā gadījumā koncertzāle Palladium no ietilpības viedokļa laikam varētu būt ļoti laba izvē-

le – vismaz tā izskatījās gan nesen notikušajā Garbage koncertā, gan citos pasākumos. Starp citu, jūs jau arī tādi kā latviešu Garbage – sanāks, ka kāpsi uz skatuves teju kā nākamā aiz Šērlijas Mensones!

– Jā, savulaik daudz klausījos Garbage, mūsu influenču sarakstos arī viņi kaut kur gluži neapzināti maisās. O, bet tiešām – tur laikam tagad neviens cits koncerts nav rīkots! Došos uz skatuvi pa pašas Šērlijas iestaigātu ceļu – jā, tas der, tas der (smejas)!

***

RECENZIJA

Astro’n’out

– Lauvas –

Grupas Astro’n’out ceturtais studijas albums nāca klajā novembra otrajā nedēļā. «Lauvas ir līdz šim jutīgākais un eksperimentālākais Astro’n’out albums, kurā pierastajam stilam pievienojas elektroniskas noskaņas,» saka paši mūziķi. Pie albuma grupa strādājusi divus gadus. Jauno skanējumu producējis DJ Rudd. «Manuprāt, mums izdevies ierakstīt labāko albumu Astro’n’out pastāvēšanas vēsturē,» uzskata DJ Rudd.

PAR.Jau pēc singla Esi man klāt parādīšanās radiostaciju rotācijā kļuva skaidrs, ka šis varētu būt labākais albums astronautu vēsturē, un tā tiešām arī ir – nobriedis un pārliecinošs skanējums, labas dziesmas (noklausieties kaut vai Bong vai Tuvāk, labi ir arī citi gabali).

PRET. Kāda suņa pēc albumu vajadzēja iesākt ar dziesmu Migla?! Jā, tai esot kāds specifisks vēstījums, bet klausītājiem no tā labāk nekļūs. Ja nu par varītēm šī dziesma bija vajadzīga, to varēja ietūcīt pašās diska beigās.