«Es nevarētu teikt, ka man ir kaut kāds stils. Es pat neteiktu, ka man ir ļoti laba stila izjūta. Es iepērkos diezgan spontāni, un manā garderobē ir daudz tādu drēbju, kurām vēl cenu zīmes nav nogrieztas,» atklāj modeļu aģentūras Gints Bude Model Management modele Madara Mālmane (23).
Jau otro rudeni viņa ir Baltijas valstu reģionā nozīmīgākā modes festivāla Riga Fashion Week reklāmas seja.
Madara ir viena no retajām Latvijas meitenēm, kuru savulaik pasaulē pārstāvējusi lielākā un ievērojamākā modeļu aģentūra IMG (Parīze, Londona, Ņujorka), kura fotografējusies stila lappusēm pasaules nozīmīgākajos modes un stila žurnālos (L’Officiel, Vogue, Elle, Marie Claire, W, Vanity Fair, Jalouse), demonstrējot gandrīz visu pasaules slavenāko zīmolu apģērbus un dārglietas.
Gatava atgriezties
Kad līgums ar IMG beidzās, Madara atgriezās reālajā dzīvē, šajā pavasarī pabeidza Alberta koledžu, kur ieguva pirmā līmeņa augstāko izglītību izklaides industrijas vadībā un producēšanā, un pamazām ir atguvusi formu – gan emocionālo, gan fizisko. Šajā rudenī Madara ir gatava atgriezties pasaules modes biznesā – ar viņu grib strādāt modeļu aģentūra Brave Milānā, viņu gaida arī Ņujorkā.
Madara atminas: kad 14 gadu vecumā sākusi strādāt par modeli, viņa neērti jutusies modeļu pasaulē, jo ar savu ģērbšanās stilu izlēkusi uz citu modeļu fona. «Mācījos Rīgas 99. vidusskolā, un ko es zināju, kā ir jāģērbjas? Jutos diezgan stulbi, ka man nebija tik šikas drēbes, kādas bija citām modelēm. Viņas lielākoties bija par mani trīs, pat piecus gadus vecākas. Turklāt tolaik biju tik nenormāli tieva, ka pieaugušo veikalā sev drēbes nemaz nevarēju nopirkt. Un es arī nemācēju sev neko nopirkt. Jā, ilgu laiku tajā vidē jutos nekomfortabli.»
Piestāv ofisa stils
Madara secinājusi: viņai patīk un arī piestāv tādas drēbes, kas nav praktiskas, kas absolūti nav piemērotas viņas ikdienas dzīvesveidam. Tas ir ofisa stils, kā viņa pati to raksturo: pieguloši svārki, tikpat piegulošas žaketītes un augsti papēži. «Bet – kur lai es to velku, kur lai tāda eju? Es, protams, arvien turpinu pirkt sev apspīlētas kleitas un augstpapēžu kurpes, bet... nevalkāju.
Tā vienkārši ir tāda apsēstība, jo, kad ieeju veikalā, es neko citu neredzu. Ja man kaut kas nenormāli iepatīkas, es to nopērku, bet nav tā, ka zinu, kur to vilkšu. Man ir daudz tādu spontānu pirkumu, ko var uzvilkt tikai tad, ja kaut ko piepērk klāt, un tikai uz kaut kādiem svētkiem, kas kaut kad varbūt būs,» viņa pati to lieliski apzinās.
Tāpat viņa apzinās arī to, ka joprojām ir sava ikdienas stila meklējumos un ka tāda ikdienas apģērba viņai praktiski nav. «Nē, nu labi – normāliem laika apstākļiem man ir desmit žaketes, tās velku pie džinsiem, kādu krekliņu apakšā, bet tad pienāk ziema, un to žaketi zem visa jau nevar pavilkt, un man atkal nav ko vilkt mugurā! Un es nevarētu teikt, ka tagad esmu bagāta, ka varētu tā iepirkties, kā darīju kādreiz. Tāpēc nemaz tik bieži neeju uz veikaliem, lai sevi nesāpinātu.»
Nevajag kažoku!
«Es iepērkos šausmīgi emocionāli,» Madara turpina. Viņa atminas, kā pirms vairākiem gadiem abas ar mammu iegājušas kažoku veikalā un Madara nopirkusi divus kažokus, katru par 700 latiem. Vienu mammai, otru sev. Tolaik viņa to mierīgi varēja atļauties. «Mammai kažoks tiešām patika, bet man aizgāja ciet širmis – man arī vajag kažoku! Kaut kādu nebūt atradu, taču esmu to uzvilkusi tikai divas reizes. Īstenībā par šo pirkumu man tagad ir sirdsapziņas pārmetumi... kāpēc man to vajadzēja! Mamma jau savējo nēsā, bet manējais ir stulbs, es tādu nevaru uzvilkt. Ja man tagad būtu tie 700 latu, es nemūžam tādu nepirktu!» tas nu Madarai ir skaidrs.
Vēl viņa vairs nemūžam nepirks lētos džinsus, vienīgi Diesel. Viņas vājība ir arī zīmola GStar apģērbs, taču uz šo veikalu Madara izvairās iet – jo tur vienmēr gribas nopirkt visu, kas iepatīkas, bet tas ir dārgs prieks. «Protams, šad tad sanāk norauties. Un vienmēr, kad tur ieeju, izeju ārā par 300 latiem nabagāka...».