Šodien no plkst.12 Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā notiks "galda karalim" kartupelim veltīs pasākums Tupeņu godi, bet no plkst.18 Hernhūtiešu saiešanas namā sāksies Veļu vakars kopā ar folkloras kopu "Grodi", aģentūru LETA informēja muzeja pārstāve Kristīne Dzedule.
Latvijas teritorijā kartupelis ticis ievests Hercoga Jēkaba laikā 17.gadsimta 70.gados, bet savu vietu uz Latvijas iedzīvotāju galda tas iekarojis tikai 19.gadsimtā. Līdz tam Latvijas teritorijā dzīvojošie galvenokārt pārtikā izmantoja graudaugus, pupas, zirņus un rāceņus.
Kartupeļu audzēšanai attīstoties, latviešu zemniekiem vairs nebija jāuztraucas par pārtikas trūkumu ziemā un pavasarī, kad strauji bija sarukuši graudaugu un līdzīgu produktu krājumi. Ar laiku kartupelis Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, kļuva par uzturā visbiežāk lietoto produktu. Ne velti kartupeli sauc par otro maizi.
Brīvdabas muzeja Tupeņu godu pasākuma pirmajā daļā no plkst.12 līdz 16, tupeņus godājot, dalībnieki tiks aicināti baudīt gan ierastus, gan neparastus kartupeļu ēdienus Priedes krogā.
Izstāžu zālē būs skatāma kartupeļu šķirņu izstāde, kā arī notiks to degustācija. Turpat varēs vērot kartupeļu cietes iegūšanu un nobaudīt pārtikas produktus, kuru gatavošanā tā tiek izmantota. Kartupeļu sniegtās iespējas varēs izmēģināt arī radošajā darbnīcā bērniem, kur, izmantojot kartupeļus, tiks darināti zīmējumi. Izturību, spēku un veiklību ikviens varēs pārbaudīt "Ādažu čipsu" kartupeļu atrakcijās, stāstīja Dzedule.
Kurzemes sētā vienmēr atraktīvā Aldoņa Baldiņa vadībā notiks seno koka spēļu spēlēšana lieliem un maziem, bet Kurzemes zvejniekciemā tiks demonstrēts zedeņu žoga tapšanas process.
Priedes kroga galā notiks arī vietējo pārtikas ražotāju tirdziņš un kartupeļu zupas baudīšana, bet par mūziku pasākuma gaitā rūpēsies folkloras kopa "Kokle".
Sarīkojuma otra daļa būs Veļu vakars. Kad naktis kļūst garākas par dienām, lauku darbi ir padarīti un pār zemi bieži nolaižas migla, klāt ir veļu laiks, dažādos Latvijas novados saukts arī par garu dienām, ķauķu laiku, Dievainēm, dvēseļu dienām, tēvu dienām, paminkām, iļģu laiku un vēl citādi. Daudzviet tas turpinājies no Miķeļiem līdz Mārtiņiem, citur īsāku laiku, citur - ilgāku. Arī pašiem veļiem, aizgājušo senču dvēselēm, ir daudz vārdu - velēnieši, gari, gariņi, dieviņi, iļģi, ķauķi, paurīši, urguči, vecajie, ēni un māžekļi.
Pēc tautas nostāstiem, veļu vakara dienā visi mājas ļaudis gatavojās veļu saņemšanai - sievietes vārīja gardus ēdienus, sevišķi biezu putru, vīrieši sataisīja rijā garus galdus, kaktos saslēja meijas jeb izpušķoja veļu nodomāto mitekli ar citiem zaļumiem. Puiši taisīja vairāk durkņus, kur vakarā varētu skalus kārt un veļiem būtu gaišāka ēšana. Tuvojoties vakaram, garie galdi tika piekrauti ar visādiem ēdieniem, un tad logus un durvis attaisījuši vaļā, lai veļiem būtu vieglāka ienākšana.