Viņam nav bail no asinīm, un viņu nešokē mūsu sabiedrības kriminālā dimensija. Līdz zināmam brīdim esot pat interesanti, un, kad izrādās, ka kādam tas ir arī vajadzīgs, iestājas līdzsvars.
«Jūs zināt, kāpēc mēs rādām tos melnos stāstus? Lai nebūtu to melno stāstu,» saka telekompānijas LNT radījuma Degpunktā vadītājs žurnālists Tālis Eipurs. Šonedēļ raidījums atgriežas pie skatītājiem, lai turpmāk par sabiedrībai aktuāliem un nozīmīgiem notikumiem stāstītu sešas reizes nedēļā.
Salikt akcentus
Raidījums jaunajā sezonā stāstīs par sīkām zādzībām un apjomīgām krimināllietām, par aktuālākajiem notikumiem policijas, neatliekamās medicīniskās palīdzības un ugunsdzēsēju ikdienā, par to, kas patiesībā notiek naksnīgajās Rīgas ielās, kāpēc divi kaimiņi nespēj sadzīvot mierā, kā arī par politiskiem melnumiem, narkotiku biznesa attīstību un tā draudiem Latvijā.
«Man ir svarīgi, lai skatītājs par dažādiem nelaimi izraisošiem notikumiem uzzinātu iespējami precīzāk, tāpēc visas sarežģītās lietas mēģināšu padarīt saprotamas,» sola raidījuma vadītājs. Viņam Degpunktā galvenais ir darbs ar tekstu un tā būtību – savākt to, ko reportieri ir sastrādājuši, un saprotamā valodā salikt izšķirīgos akcentus. «Tas ir vecais triks: Hey! You! See! So! Ar Hey pievērst uzmanību, You – tas attiecas uz tevi, See – skaties, un beigās secinājums – So! Tā ir tik vienkārša patiesība. Un, ja mēs savus stāstus spējam ielikt šai rāmī un ja skatītāji to saņem un saprot, ir prieks,» saka Tālis Eipurs. Viņaprāt, cilvēkiem vajadzīgs saprotams padoms, kā rīkoties, lai nekas tāds, kas tiek rādīts Degpunktā, viņu dzīvē neatkārtotos.
Naudā nenovērtēt
Izrādās, melnus stāstus stāstot, var gūt arī gandarījumu. Tālis Eipurs atceras pirmo tādu reizi: «Nodeg māja, notiek liela nelaime. Neviens nav vainīgs. Viņi ir vienkārša ģimene, nav nolaidīgi dzīvojuši. Kolēģi uztaisa sižetu. Varbūt liekas, ka tas ir par daudz asarains un drusku pārspīlēts, bet – to nevar pārspīlēt, jo tā ir nelaime, kuru nav iespējams aptvert tiem, kurus tā nav skārusi. Jo tā ir drausmīga nelaime. Un, kad pēc viena sižeta un dažiem trāpīgiem vārdiem pusstundas laikā ir saziedoti gandrīz divdesmit tūkstoši latu... Televīzija ir iedevusi šiem cilvēkiem cerību! Un tie nav tikai skaisti vārdi, tā ir reāli padarīta lieta konkrētā naudas izteiksmē. Bet ir jau vēl daudzas lietas, ko naudā nevar izmērīt.» Viņš stāsta: iespējams, kādi vecāki pat neaizdomājas, kur viņu mazais puika pa vakariem klīst – varbūt viņš ar draugiem pīpē vīraku... Un šādu sižetu, kas kādam varbūt liek atvērt acis, naudā nav iespējams novērtēt.
«Tas tikai šķietami ir melni: operators bizo ar kameru nakts melnumā, Miks Dūcis, piemēram, un, kā viņš stāsta – kamera dažbrīd ir vienīgais, kas viņu šķir no naža... Burtiski, nepārspīlējot. Par laimi, tā nav bieži. Bet tajā brīdī, kad tu saproti, ka kādam šis sižets var palīdzēt, tu vairs nedomā, vai tas nav psiholoģiski grūti... stāstīt tos melnos stāstus.»
Tā ir mana laimīte
Pavisam «citus stāstus» Tālis Eipurs ik darbdienu no pulksten 16 līdz 18 stāsta Latvijas Radio 1 raidījumā Pēcpusdiena. «Radio ir mans pamats, darbs televīzijā ir tam papildinājums,» viņš saka. Lai arī savulaik pabeidzis piecus kursus Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, vien eksāmenus nenokārtojis, jo ticis aizsūtīts uz olimpiādi, pēc tam – uz trim mēnešiem uz Briseli, viņš ar jurisprudenci šodien nenodarbojas. «Man nevajag. Mani interesē tas, ko es daru. Tā ir mana laimīte, diezgan droši,» viņš nešaubās.
Strādāt radio nebija Tāļa bērnības sapnis. Tā viņš sev to nebija nodefinējis, bet, paņemot rokās avīzi, viņam patika skaļi lasīt tekstus. Mamma bija tā, kas izdzirdēja sludinājumu, ka Latvijas Radio aicina pieteikties jaunos censoņus, un tā tolaik vēl Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 12. klases skolnieks nokļuva bērnu raidījumos Raibā otrdiena un Skaitāmā piektdiena. «Ir svarīgi pareizajā brīdī pateikt nē un pareizajā brīdī pateikt jā,» sapratis radio žurnālists. Latvijas Radio viņš strādā kopš 1997. gada un pēc bērnu raidījumiem bijis gan Ziņu dienesta reportieris, vēlāk – programmu vadītājs un Ziņu dienesta redaktors un diktors. Vienīgais sānsolis, kad Tālis no radio bija prom, bija darbs LETA paspārnē esošajā diennakts ziņu kanālā TV24. «Tas bija ļoti, ļoti interesanti. Tā bija vērtīga pieredze, kas profesionālā ziņā man tagad ļoti noder,» viņš atzīst, taču piebilst, ka nekad nav gribējis iet prom no radio, vienkārši tas bija brīdis, kad likās, ka pats sāk stagnēt – viņš prata un varēja vairāk par tām iespējām, kas tika dotas. «Kad man piezvanīja no radio un aicināja atpakaļ – darīt to, un vēl arī to, es teicu jā.»
Forma attaisno saturu
Kāda ir lielākā atšķirība starp darbu radio un televīzijā? «Tas, kas man televīzijā rada zināmas neērtības, ir formas dominēšana pār saturu. Ja tur varētu tāpat kā radio – aiziet šortos un izdarīt savu darbu ar saturu, būtu daudz vienkāršāk. Taču televīzijā saturu palaiž tikai tad, kad ar formu viss ir kārtībā. Radio lielākā dinamika ir galvā, nevis kādās ārējās lietās, bet nevaru noliegt, ka televīzijā, ja formu pareizi sakārto, tā attaisnojas un saturs aiziet daudz labāk – radio nekad pusstundas laikā nodegušajai mājai nesapelnīs divdesmit tūkstošus. Televīzija – tā tomēr ir baigā ķīmija,» sapratis Degpunktā vadītājs.
Un tomēr radio viss notiek daudz ātrāk. Pludmales volejbolisti Londonas olimpiskajās spēlēs dabū medaļu, un tas ir sešu minūšu jautājums, kad Mārtiņš Pļaviņš jau runā ēterā. «Tas pats Kārļa Skrastiņa stāsts pirms gada: tu vadi raidījumu, viss iepriekš jau sagatavots, pēkšņi izlasi tīklos, ka ir nokritusi lidmašīna ar hokeja komandu. Paga, bet Lokomotīvē taču spēlē arī Kaža, viņš arī lidoja ar pārējiem... Ir pusminūte, ko atjēgties, un producents jau zvana cilvēkiem, un mēs jau stāstām visu, ko zinām. Ir notikusi nelaime, un klausītājs momentā par to ir informēts. Jā, ātrums radio pienāk klāt diezgan izteikti,» stāsta radio žurnālists, piebilstot, ka par nelaimi neviens, protams, netīksminās, taču profesionālā nozīmē tie ir izbaudāmi brīži.
Ķeblīši, logi un zārki
Tālis stāsta: viņš izbauda arī no darba brīvos brīžus, un tādos viņš vislabprātāk dodas uz savām mājām Nītaurē, kur dzīvojis līdz 11 gadu vecumam, pēc tam – visas nedēļas nogales un visas vasaras. Tur dzīvo viņa vecāki, un tur joprojām Tālim ir sava istaba. Lauksaimniecības un zemes darbi viņam nepatīk, bet, tā kā tētis ir galdnieks, bet mamma – mežsardze, viņam tuvs ir mežs un koks. «Es neesmu amatnieks, bet zināmus pamatus pa šiem gadiem esmu apguvis. Esmu tas, kurš pietur, padod, paņem pretī. Tā nav mana ikdiena, bet ķeblīši, zārki, logi un durvis – tā bija mana bērnība.»
Vēl pirms dažiem gadiem Tālis lepni teicis, ka Rīgā tikai strādā, bet mājas viņam ir Nītaurē. Viņš joprojām turp cenšas aizbraukt katru nedēļas nogali, vien šī vasara bijusi izņēmums, jo bija jāstrādā Londonas olimpiskajās spēlēs, vēl arī dzīvoklis Rīgā jāparemontē. «Bet man vajag turp aizbraukt, un sestdien svētdien es atkal tur būšu,» viņš pats sev apsola, sakot, ka tikai tur visi suņi viņam ir draugi un tikai tur viņš pa īstam jūtas kā mājās.
Zvans burkānu vagā
«Tas nebija mans pašmērķis – tikt televīzijā,» viņš apgalvo. Tālis neatceras precīzi, sēdējis sīpolu vai burkānu vagā, kad tieši pirms gada viņam zvanīja svešs numurs – no LNT, aicināja uz provēm. «Tāda bija mana pirmā saistība ar Degpunktu,» viņš nosmej.
Tālis uzskata, ka jebkurš piedāvājums ir jāapsver. Tāpēc viņš vienmēr aiziet uz darba intervijām. Nedomā, vai to grib vai negrib, ir vai nav tam gatavs – jo nekad jau nevar zināt, kas tas ir, kamēr neesi parunājies. «Tas ir tāpat kā ar meiteni – kā tad viņu iepazīsi, ja neparunāsies?» viņš pasmaida un atklāj, ka savulaik «ir parunājies» ar visām televīzijām. Vieniem pateicis nē, jo tajā laikā svarīgākas bija studijas, citi viņam nezināmu iemeslu dēļ izvēlējās kādu citu. «Man patīk, ka viss notiek organiski, tad arī rezultāts ir labāks un pārliecinošāks. Bet vispār jau gads televīzijā – tas nekas nav. Man vēl daudz ir jāmācās.»
***
Tālis EIPURS
• LNT raidījuma Degpunktā vadītājs (kopš 2011. gada)
• Latvijas Radio programmas Pēcpusdiena vadītājs (kopš 2010. gada, ik darbdienu no pulksten 16 līdz 18)
• Dzimis 1979. gada 23. aprīlī Rīgā
• Izglītība: Jelgavas Spīdolas ģimnāzija; studējis Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē
• Papildu izglītība: žurnālistikas kursi Leipcigā, Bornholmā un Briselē
• Darba pieredze: Latvijas Radio bērnu raidījumu vadītājs; Ziņu dienesta reportieris, vēlāk – Ziņu dienesta programmu vadītājs un redaktors; bijis pirmais Latvijas Radio pilna laika korespondents Briselē; ziņu aģentūras LETA projekta TV24 ziņu dienesta vadītājs (2005–2006)
• Veidojis sižetus no piecām olimpiskajām spēlēm un diviem pasaules čempionātiem hokejā
• Apbalvojumi: Latvijas Žurnālistu savienības apbalvojums Žurnālistikas cerība radio kategorijā;
Nacionālās radio un televīzijas padomes gada balva Labākais radio ziņu raidījums 2002. gadā (par Maskavas teātra centra ķīlnieku krīzi)
• Vaļasprieki: mūzika, teātris, aktualitātes sabiedrībā, sports (riteņbraukšana, basketbols, slidošana, skrituļslidošana, skvošs), skaņu ieraksti, audio grāmatas neredzīgajiem, internets (sociālie tīkli, ziņu mediji)
• Neprecējies. Brīvs puika, kā viņš pats saka
***
VIEDOKLIS
Agita BĒRZIŅA, producente:
– Pirmais, kas nākt prātā, raksturojot Tāli – viņš ir atklāts, tiešs, ātrs, izpalīdzīgs. Viņš ar degsmi dara darāmo, stāsta stāstāmo. Ar viņu ir viegli strādāt – viņš domā un dara ļoti ātri, nepazaudējot analītisko, vērtējošo skatupunktu. Viņš ir kolēģis, ar kuru varētu iet izlūkos.
Man patīk viņa atvērtība jaunajam tehnoloģijās, mākslās. Ir interesanti dzirdēt, kāpēc viņam patīk kāda izrāde (piemēram, Ģertrūdes ielas teātrī), filma (viņš bija īsts Arsenāla fans) vai mūzikas grupa (piemēram, Ewert and The Two Dragons). Man patīk skatīt viņa radītās fotogrāfijas – viņš spēj ieraudzīt savādāko, detaļas un tās iemūžināt ar odziņu. Tāpat Tālis nav atdalāms no riteņa darba dienās un laukiem brīvdienās. Ir patīkami ar viņu kopā strādāt, jo viņš ir interesants un atvērts.