Fragmenti no jaunās grāmatas "37 stāsti par Kārli"

 
©Publicitātes foto

Septembra sākumā izdevniecība Jumava laidīs klajā grāmatu "37 stāsti par Kārli", kas veltīta leģendārajam latviešu hokejistam Kārlim Skrastiņam (9.07.1974.–7.09.2011.). Tieši pirms gada viņš kopā ar saviem Jaroslavļas Lokomotiv komandas biedriem gāja bojā aviokatastrofā.

Lai godinātu izcilā latvieša piemiņu, Latvijas sporta žurnālisti nolēma izveidot atmiņu krājumu, kurā Kārļa laikabiedri – ģimene, draugi un paziņas – atceras, kāds patiesībā bija Dzelzs Kārlis. Publicējam fragmentus no grāmatas.

Rodrigo Laviņš, komandas biedrs:

– Es Kārli atceros no 10–12 gadu vecuma. Viņš bija Dinamo komandā, es kopš četru gadu vecuma Latvijas bērzā. Jo lielāki augām, jo vairāk bija savstarpējo spēļu. Pa īstam Dinamo un Latvijas bērza puiši iepazinās kopīgā braucienā uz Tallinu. Mums varēja būt kādi 12 gadi. Viņš nebija starp spicākajiem čaļiem, kurus visi pazina, bet turējās otrajā plānā – tāds klusais. Edgars Nadežņikovs nezin kāpēc Kārli saukāja par Balto Nēģeri. Tas klusums un miers viņam saglabājās visu mūžu. Tāds viņš bija. Ne par vienu neteica sliktu vārdu: varbūt dažreiz tā domāja, taču nerunāja. Ļoti izteikta īpašība – nosvērtība. Ārējās izpausmēs emocijas nesita augstu vilni.

No 6. klases mācījāmies vienā skolā, jo visus labākos apvienoja 93. vidusskolas specklasē. Jaunpienācēji mācībās bija krietni labāki par mums, bet pēc mēneša viss nostājās savās vietās. Kārlis patika skolotājiem. Viņš izskatījās ļoti nosvērts, kamēr mēs, pārējie, bijām kustīgi un riebīgi. Mācībās krietni pārāki par citiem bija Oļegs

Sorokins un Edgars Žaltkovskis, tad nāca Kārlis un Mārtiņš Brakovskis, kuri prata iedvest skolotājiem, ka arī viņi kaut ko zina. Un tad mēs pārējie – muļķi. (..)

Tolaik hokejā daudzi bija labāki par Kārli, bet viņam bija ļoti laba īpašība: uz viņu varēja paļauties! Vienalga, kur ielika, uzbrukumā vai aizsardzībā, viņš vienmēr izdarīja to, kas bija jāizdara. Kārlis patika gan skolotājām, gan treneriem, kuri uz daudziem dusmojās, bet uz Kārli – nekad. Viņš vienmēr mācēja būt tur, kur jābūt. Unikāli. Nekad neesmu bijis liels augumā, bet zēnībā Kārlis bija sīkāks pat par mani. Kad 14–15 gadu vecumā Kārlis kļuva plecīgs kā īsts atlēts, Brakovskis, kam bija ļoti laba humora izjūta, reiz nosmēja: «Kaža krustu norijis!» Tad jau varēja redzēt, ka viņš būs hokejists. (..) Visā, kas saistās ar tusiņiem, mēs diendienā bijām kopā – līdz 24 gadu vecumam, kad manā dzīvē ienāca Jana. Tad sāku atkrist no mūsu kompānijas. Noteikti tikāmies tikai Kārļa dzimšanas dienā, kad viņš vienmēr saaicināja visus draugus.

Bija Bimini, bija arī Olē Vecrīgā. Tur mēs laikam esam visvairāk laika pavadījuši. Mums bija diezgan jautra kompānija – Jānis Tomans, Artūrs Kupaks, Aigars Cipruss... to gadu Pārdaugavas paaudze. Kā jau hokejisti – par meitenēm vairāk tikai runājām un domājām, dūša liela, bet reāli nekas nenotika. Nebija kā tagad, kad tīnītes Dinamo spēlētājiem prasa autogrāfus. Pārdaugavas laikā varbūt arī kaut kas bija, bet tad mēs bijām kompleksaini. Kurš mūs kompleksos iedzina? Laikam jau hokejs. Laukumā bijām bezkaunīgi un bravūrīgi, bet ārpus hokeja pārsvarā kautrīgi puiši. Ja meitene patika, tad tikai patika – līdz runāšanai netikām. Varbūt dažreiz. Droši vien visas labākās meitenes nocēla basketbolisti. Bez kompleksiem mūsu kompānijā bija tikai Ankipāns. (..)

Junioru vecumā viņš bija diezgan pelēcīgs un neizcēlās uz pārējo fona ar tehniku, metienu, spēku vai ātrumu. Manuprāt, ir tāds NHL standarts, un Kārlis tam atbilda. Dažs to pamanīja ļoti agri, cits vēlāk. Liekas, jau 1993. gadā kāds izdevuma Futbol/hokkej žurnālists uzrakstīja, ka Skrastiņš spēlēšot NHL. Eiropā var spēlēt arī smalks un tehnisks hokejists, Amerikā vispirms vajadzīga faktūra. (..)

Vasarā viņš bija ieprogrammēts kā mašīna – šodien spēlējam futbolu, rīt dzeram alu. Ziemā droši vien arī, bet tad es nebiju blakus. Kārlis varēja ļoti daudz trenēties, viņš nenogura. Nebija tik eksplozīvs, cik izturīgs. Tas bija dabas dots, gēnos ieprogrammēts. (..)

Kādu mūziku Kārlis pasūtīja krogā? Viņam patika krievu dziesmas. Meldiņš man sēž ausīs, bet blatnajas tās nebija. Un glamūrs arī Kārlim patika. Varbūt tāpēc, ka viņš auga pieticīgos apstākļos, bet nu varēja visu atļauties. (..) Bet mūsu attiecībās nebija jūtams, ka viņš ir miljonārs. Hokejistiem daudzmaz visas sporta spēles padodas. Kārlis normālā līmenī spēlēja florbolu; daudz dzīvojāmies pa Vecāķiem, un arī pludmales volejbols mums nebija svešs. (..)

Kārlim patika totalizators. Viņi abi ar Ankipānu par sportu zināja visu, arī to, kas notiek Vācijas futbola 2. bundeslīgā. Abi pēc savas būtības ir spēlmaņi. Šahu ar brāli Kārlis spēlēja visu mūžu, pokeru spēlēja tāpat kā visi, zolīti – labāk par mani, tur viņi abi ar Juri Klodānu bija meistari. Kārlim nepatika zaudēt nevienā spēlē – ne futbolā, ne kārtīs. Man dažreiz gribas florbolu uzspēlēt prieka pēc, bet Kārlis tāpat vien neko nespēlēja.

Kas notika viņa dvēselē? Nezinu... Hokejs viņam bija galvenais, un šajā spēlē viņš sasniedza gandrīz visu iespējamo. Varbūt pietrūka tikai Stenlija kausa.