Žoržs Siksna: "Draudzene mani ir izlutinājusi"

"Oi, es rīt neizskatīšos pietiekami smuks," Žoržs pilnīgā nopietnībā tēlo splīnīgu sievišķi, kam piedāvāts bildēties stilīgākajā modes žurnālā "Vogue" kopā ar Keitu Mosu un Klaudiju Šīferi.

Taču cilvēkam, kurš kaut mazliet pazīst šo dziedātāju, ir skaidrs: tie ir Žorža ikdienas jociņi, kas piederas mūsu tēvzemes estrādes tenoram. Estrādes? Ne tikai. Viņš ir arī klasiskās mūzikas zvaigzne, tikai to Latvijā zina nedaudzi cilvēki. Tiešām, kurš gan interesējas par muzikālajiem notikumiem, kas burvīgi un ilgskanīgi aizdimd, piemēram, Lietuvā?

Žoržs Siksna tiešām prot pārsteigt, turklāt ne tikai ar balss joprojām pārliecinošo labskanību: viņš, izrādās, ir konservatīvs ģimenes cilvēks, kas pieturas pie gadsimtos izstrādātas kārtības – sievai ir jāglabā pavarda uguns, savukārt vīram jāiet medībās. Nu, medībās Žoržs gan neiet – viņš pelna naudu ar dziedāšanu, kamēr viņa draudzene Inese, ar kuru viņš kopā jau 28 gadus, gatavo vakariņas uz viņu abu pavarda uguns.

No klarnetes līdz ballītēm

"Kad man bija trīs vai četri gadi, dziedāšana man bija šitik tālu," aiz briļļu stikliem skatienu nozibina Žoržs, ar delnas palīdzību konkretizēdams dziedāšanas apnikumu – tas ir, līdz kaklam. "Tas tāpēc, ka mans tēvs, kad bija iedzēris, vienmēr gribēja, lai es dziedu. Biju bērns ar labu muzikālo dzirdi un skaņu izdvešanu sāku apgūt jau kādu divu gadu vecumā. Kaimiņos dzīvoja puika, kuram lāči bija nostaigājuši pa ausīm, un tēvs lika dziedāt arī viņam. Pēc tam ciemiņiem tēvs teica: re, cik labi dzied MANS puika! Tāda salīdzināšana man šķita negodīga un riebīga. Tas viss manī pilnīgi atsita vēlmi dziedāt klausītāju priekšā. Iespējams, tieši kopš tā laika manī ir šī nepatika – dziedāt lielai auditorijai. Protams, toreiz tā nebija nekāda lielā auditorija, bet mazam bērnam tā varēja šķist... Visvairāk man patīk uzstāties slēgtajos vakaros, dziedāt nelielām kompānijām – tā, lai es varu sajust katru klausītāju."

Žoržs, īsts zemgalietis būdams, mācījās Annas Brigaderes skolā Tērvetē. Tur skolotāja Fridberga vadībā viņš apguva mūzikas pamatus, bet pirmais instruments – pavisam neliela klarnete – mazajam Žoržam tika atsūtīts no Austrijas, no Zalcburgas, kur dzīvoja viņa vecāmāte. "Mūsu ģimeni izšķīra karš," paskaidro Žoržs. Pēc tam – Dobeles mūzikas skola. Par to īpašs stāsts – šo skolu savulaik dibināja Jūlijs Grūtups. "Jā, mūsu slavenā advokāta Andra Grūtupa tēvs," piebilst Žoržs. Interesanti, ka 2002. gada oktobrī Andris Grūtups pārsteidza sabiedrību ar kādas Miervalda Poļa gleznas uzdāvināšanu Dobeles mūzikas skolai, un šī glezna saucas Mūzikas skolas audzēkņi un dibinātāji. Šis darbs nav vienīgais Grūtupa dāvinājums mūzikas skolai – skolas kolekcijā bija nonācis arī Maijas Tabakas gleznotais profesora Bētiņa portrets. Savukārt Miervalda Poļa gleznā starp Dobeles mūzikas skolas dibinātājiem redzams arī Andra Grūtupa tēvs Jūlijs. Tieši viņš 1947. gadā dibināja šo skolu. "Es biju viens no pēdējiem Jūlija Grūtupa klarnetes audzēkņiem," atceras Žoržs.

Taču liktenis iegrozīja vēju citādi, un jauno mūziķi aizpūta pavisam uz otru pusi – jau pēc Jūlija Grūtupa viens no Žorža klarnetes skolotājiem tā delikāti aizrādīja, ka puisis ir "iekavējis ar tehniku". Un tā izrādījās taisnība – Žoržs bija sācis dziedāt ballītēs. Šī nodarbe nu nāca priekšplānā. Iespējams, uz dziedāšanu mudināja ne tikai liderīgie, bet arī klasiski labie piemēri: "Savulaik kolhozā Tērvete bieži uzstājās lieli dziedātāji – Pēteris Grāvelis, Jānis Zābers. Tās bija vienkāršas, skaistu dziesmu piepildītas programmas. Mani kā pusaudzi ļoti fascinēja šo mākslinieku dziedāšana. Un tad, kad operā Zelta zirgs izdzirdēju Zāberu Antiņa lomā, sapratu – nav nekā labāka par dziedāšanu," saka Žoržs.

Jātur līmenis

"Mūsu paaudzei, mūsu plejādei ir jārāda augsts muzikālais līmenis, mēs nedrīkstam ar muti dubļos iekrist," Žoržs ir pārliecināts. "Varbūt jaunajiem muzikantiem kādreiz rodas priekšstats – eh, tajos laikos jau nekā nebija! Un kā vēl bija! Paskaties, tie, kuri sāka kūņoties un kļūt slaveni pirms 30 gadiem, no skatuves nav pazuduši vēl tagad. Gandrīz neviens. Protams, ir viegli kļūt populāram, ja Raimonds Pauls tev uzraksta divas dziesmas, kas tūdaļ kļūst populāras. Tad tu uzreiz esi zvaigzne! Bet ko pēc tam? Pēc tam ir jācīnās pašam."

Kad Žoržam bija kādi 20 gadi, Pauls reiz saviem dziedātājiem – tostarp Žoržam – teicis, ka visiem jāmeklē dziesmas, kuras viņi dziedās nākamajā sezonā. Topošais estrādes monstrs vēsā mierā atbildējis: "Rakstiet, un mēs dziedāsim." Stāsta, ka Pauls toreiz esot pamatīgi noskaities: TĀ jokot taču drīkst tikai Maestro. Bet nekas nepareizs jau tas nebija, vai ne?

Un Pauls arī sacerēja – Žorža Siksnas zelta fondā joprojām citu solistu nepārspēta ir Genoveva, Muļķe sirds un citas meldijas. Kā ir, kad simtiem reižu jādzied viens un tas pats, turklāt desmitiem gadu pēc kārtas? Žoržs tikai pasmaida: "Ja cilvēkiem šīs dziesmas patīk, kāpēc gan tās nedziedāt? Esmu pieraduma cilvēks. Esmu pieradinājis arī pārējos pie tām dziesmām, kuras parasti dziedu." Un tas, ka cilvēkiem patīk tieši Žorža dziedājums, arī nav nekāds pārsteigums: viņš ir īsts savdabis, un pat tad, kad viņš dzied, īsti nevar saprast – Žoržs joko vai ir pati nopietnība? Viņš ir anekdošu pārpilns, un arī tas ir veids, ar kura palīdzību viņš uztur kontaktu ar klausītājiem. Pašironija un humors ne tikai rosina kontaktus, šīs prasmes ļauj noturēties virs ūdens arī tad, kad smiekli varbūt nemaz nenāk...

Piemēram, deviņdesmito gadu sākums: koncertdzīve pārtrūka ne tikai Žoržam, bet arī vairumam latviešu muzikantu – šo tukšo laiku nevarēja salīdzināt ar astoņdesmitajiem, septiņdesmitajiem gadiem, kad koncerti bija piecreiz, sešreiz nedēļā. Taču Žoržs nesaskuma un turpināja strādāt: privātas ballītes, nelieli koncerti, pasākumi...

Gadsimtu mijā koncertdzīve uzlabojās. Žorža talantu novērtēja restorāna Lido saimnieks Gunārs Ķirsons, Žoržs joprojām dzied lidiņā, viņš ar prieku piekrita dziedāt kopā ar Operas solisti Ilonu Bageli – viņu skanīgās balsis baudīja prāmja Baltic Kristina pasažieri.

Spītīgie zemgalieši

Pērn Žoržu uz savu TV krodziņu uzaicināja Maestro Raimonds Pauls: vajadzēšot spēlēt pavāru. "Kādu pavāru?! Man nav nekādas sajēgas no ēdienu gatavošanas," toreiz sašutumu mazliet izspēlēja Žoržs. Protams, viņam tikai vajadzēja pārģērbties par pavāru, bet dziesmas bija tās pašas – vecās, labās.

"Atklāti sakot, mani šis pavāra tēls mazliet sasaistīja," tagad atzīstas Žoržs, "jo es tiešām nemāku pat olu uzcept. Visu dara mana draudzene. Paula krodziņā viss, protams, bija forši, bet labāk būtu bijis, ja man piedāvātu, piemēram, zāles pārziņa lomu: to es vēl varētu ticami nospēlēt. Atceries Aļiku Mikuļski? Viņš bija zāles pārzinis restorānā Jūrmala." Protams, atceros: vienā no smalkākajiem septiņdesmito gadu Jūrmalas restorāniem viņš bija elegances kalngals, kam gribēja līdzināties ikviens kaut cik nopietns šikāko krogu profesionālis. "Kā viņš strādāja! Ar kādu glanci! Dāmas un kungi, nāciet man līdzi – viņš teica, it kā pa kroga durvīm vestu iekšā karaļus un karalienes. Restorānā visi spoguļi mirdzēja un laistījās, klienti, tērpušies smalkās drānās, tieši tāpat arī uzvedās – smalki. Restorāns Jūrmala līdz ar to nebija nekāds šeņķis, bet gan atpūtas vieta, kurā gribēja iekšā tikt ikviens solīds cilvēks," atceras Žoržs.

To visu viņš tik labi zina tāpēc, ka tolaik dziedāja restorānā Jūrmala. "Šajā kūrortpilsētā krievu laikos bija vismaz pieci vai seši izcili restorāni, un ikvienā varēja vērot augsta līmeņa šovprogrammu: tas bija Lido, Korso, Kabūra, Jūras pērle, Laiks, Jūrmala. Pērlē bija pat divas varietē programmas, tur dejoja un dziedāja Laima Vaikule, un tur viņu arī ieraudzīja Raimonds Pauls. Man gan rūpīgi vajadzēja slēpt savu dziedāšanu restorānā, jo es jau oficiāli skaitījos Latvijas Radio darbinieks," stāsta Žoržs.

Tagad ne no viena nav jāslēpj diriģēšana Koru karos. Žorža tirkīzzilais Jelgavas koris TV šovā stāv un krīt par savu skolotāju, tāpat kā viņš – par saviem skolēniem. Asumi kādā no pārraidēm, iespējams, skaidrojami ar zemgaliešu spītīgo raksturu: nu nepadevās viņi tiem krustnešiem, ne vella nepadevās ne Saules kaujā, ne Garozas kaujā, tieši otrādi – abās asinspirtīs zemgalieši uzvarēja. Protams, Koru kari nav kaujas ar krustnešiem, taču Jelgavas koris precīzi parāda Zemgales latviešu raksturu, kas ar neatlaidīgu, konsekventu spītību cenšas virzīties uz uzvaru.

"Mazāk cirku varētu rādīt, vairāk dzīvo mūziku," par Koru kariem teic Žoržs. "Un vai tad žūrija nesaprot, kurā brīdī koris dzied uz fonogrammas, kurā brīdī – dzīvajā? Tādā ziņā daudz veiksmīgāk ir ar LNT šovu Dziedošās ģimenes, kur dalībnieki dzied dzīvajā. Tad tiešām var perfekti novērtēt, kas ir kas. Jauno izpildītāju konkurss Jaunais vilnis? Tajā daudz surogātu – lūk, tur vecie monstri dzied uz fonogrammas, galvenā vērtība ir jaunie dziedātāji. Taču uzskatu, ka Jaunais vilnis ir daudz godīgāks un objektīvāks par Eirovīziju, kas jau sen pārvērtusies par Balkānu valstu tusiņu. Nu tad lai jaunā Eiropa arī rīko sev šos pasākumus. Bet, runājot par Latvijas Televīziju, varu tikai izteikt nožēlu, ka tā, būdama sabiedriskā televīzija, bieži vien nevajadzīgi popularizē visai zemas raudzes mūziku – tādu pašdarbniecisku šlāgerpopsi."

Latvieši un lietuvieši

Sākumā pieminēju Lietuvu. Pirms dažiem gadiem Žoržs Siksna uzstājās Ļenska lomā Pētera Čaikovska operā Jevgeņijs Oņegins – tas notika Klaipēdas muzikālajā teātrī. Lietuviešu režisora Siguta Jačena un latviešu diriģenta Ilmāra Lapiņa kopdarbā Ļenskis bija tenora pirmā loma klasiskās operas izrādē. Pēc tam kritiķi rakstīja, ka Žoržs Siksna pratis izpaust visu savu liriskā tenora balss spektru, kas mērāms "no romantiski jūsmīgas mīlas spēles līdz dziļam traģismam".

Kaut arī Žoržs Klaipēdas teātrī nostrādāja divus gadus, viņa iespaidi par lietuviešiem nav diez ko saulaini. "Uz Ļenska lomu bija konkurss, kurā piedalījos arī es. Protams, leiši nebija laimīgi, ka es uzvarēju. Viens otrs leišu nevarītis pēc tam pret latviešiem izturējās ar lielu nepatiku... Zini, kas ir latvietis? Tas ir pārbaidīts lietuvietis. Tādi nu mēs esam: nobijušies, visu atdevuši vells zina kam, tagad mums nav ne jausmas, kā galus savilkt kopā. Latvieši ir nenormāli toleranti, un tā ir mūsu lielākā nelaime. Mēs piekāpsimies visiem un visam, sak, ka tikai kāds par mums nepadomātu ko sliktu! Mēs piekāpjamies lietuviešu veikalu ekspansijai. Es nesaprotu – vai tad mums pašiem nav savu ražojumu?! Mēs nevaram radīt savus veikalus? Savukārt mūsu preces Lietuvā gandrīz neatrast. Kaut arī dzīvojam blakus, mums nav faktiski nekādu kontaktu. Viņi arī nezināja, ka es Latvijā esmu popmūziķis. Nujā, bet mēs arī neko nezinām par viņu muzikantiem," Žoržs noplāta rokas.

Dzīve kā noslēpums

Par saviem dzīves klupieniem Žoržs runā ar atturīgu ironiju. "Man gadījās apprecēties 1981. gadā. Tas notika Lielupes zagsā. Kopš tā laika neciešu Mendelszona kāzu maršu. Toreiz iedomājos kaut ko par daudz, un drosmes arī laikam bija par daudz... Toreiz dziedāju restorānā Lido, tur arī iepazināmies – viņa bija dejotāja. Kopā nodzīvojām pusgadu, tad sapratām, ka neesam radīti viens otram. Toreiz domāju, ka esam ātrlaulības rekordisti. Nekā nebija – viens radio kolēģis izturēja tikai divus mēnešus," bez smaida atblāzmas atceras Žoržs. Taču vieglā vīpsna nodod viņa pašironiju.

Taču tagadējās attiecības, kas ilgst jau 28 gadus, viņš vērtē ļoti augstu: "Inese ir bijusī sportiste, mākslas vingrotāja, un sievietes sportistes vispār ir apveltītas ar lielu gribasspēku, viņas ir gan morāli, gan fiziski gatavas garākām distancēm. Ko Inese dara? Mācās izprast. Ko izprast? Nu mani taču. Attiecības. Dzīvi. Es esmu ātras dabas, spītīgs un dusmīgs. Viņa ir apbrīnojama sieviete, kas mani pacieš tik daudzus gadus. Mums ir tradicionāls ģimenes modelis: mana draudzene gatavo ēst, uzpoš māju, es nesu mājās naudu. Mājās strādāt un vārīt ēst, kā jau teicu, es nemāku itin nemaz, turklāt esmu patoloģiski slinks. Vai tu vari iedomāties, piemēram, ka Raimonds Pauls vāra zupu vai mazgā traukus? Nu protams, ne. Es arī nevaru iedomāties. Nē, es nesaku, ka esmu tāds pats kā Raimonds Pauls, es runāju tikai par ģimenes modeli. Varu atklāt, ka Inese mani ir izlutinājusi – mājās es jūtos brīnišķīgi. Es bez viņas būtu kā bez rokām."

Vai Inese tomēr kādreiz nav ieminējusies par to nelaimīgo Mendelszona kāzu maršu, kas šoreiz varētu skanēt daudz atbilstošāk un vajadzīgāk par pirmo reizi? Uz šo jautājumu Žoržs filozofiski klusē. Arī uz manu izbrīnu par to, ka tik ilgus gadus viņš ir spējis paslēpt savu draudzeni no sabiedrības ziņkārīgā skatiena, Žoržs atbild ar viegli smīnīgu "Inese ir kautrīga, nevajag viņu uztraukt". Viņš piebilst, ka ģimenes dzīve tomēr ir noslēpums, kas citiem nav jārāda. Jāteic, ka Žoržs slēpšanu tiešām ir paveicis veiksmīgi – gadu desmitiem viņa privātā dzīve bijusi tumša bilde ikvienam privāturķīgajam žurnālam. Šķiet, šajā apstāklī var saskatīt vairāk labuma nekā zaudējumu – lūk, viens konservatīvs un patriarhāls vīrietis, kam nav svarīgi nozīmēties visas ziņkārīgās pasaules acu priekšā ar saviem zelta podiem vai klasiķu gleznām mazmājiņās. Un, ja viņam tie zelta podi arī būtu, diez vai mēs par tiem uzzinātu. "Tā ir tikai mana dzīve," parausta plecus Žoržs, un tas viņam šķiet pašsaprotami.