Ieva Bondare intervijā stāsta par savu aizraušanos

«Pasniedzēja mani mēģināja izsist no līdzsvara, sakot, ka manas bildes ir pārāk labas un pozitīvas, ka mūsdienās sabiedrību vairāk uzrunā asinis un negatīvais. Viņai likās, ka bērniem jārauj nost galvas [attēlā – gleznā Atkal redzēšanās prieks], ka tad darbs iegūtu citu pavērsienu.

Es ļoti ilgi cīnījos un bērniem galvas tomēr nenorāvu. Tikai pašās beigās pasniedzējai atklāju, ka šie darbi sākotnēji radīti izstādei Latvijas vēstniecībā Vašingtonā ar nosaukumu Prieka mirkļi,» stāsta māksliniece Ieva Bondare. Viņas pirmā gleznu un fotogrāfiju personālizstāde skatiens.punkts līdz 8. jūnijam aplūkojama autosalonā Domenikss. Izstādes darbi tapuši 2011. gadā, māksliniecei mācoties ASV, School of Museum of Fine Arts.

– Tas ir skatiens uz ko? Punkts kam?

– Tas ir skatiens uz Amerikā pavadīto gadu. Skatiens uz dzīvi Bostonā. Skatiens uz ģimeni un maniem draugiem, kuri bija palikuši Latvijā. Punkts klusēšanai mākslā. Punkts bailēm tikt vērtētai. Un punkts, kas simbolizē sākumu jaunām idejām. Punkts ir gan sākums, gan beigas: kad tu pieliec pildspalvu pie lapas un sāc rakstīt – tas ir sākums, pieliec punktu, un tas ir nobeigums. Vēl tikai palicis jautājums, vai šos divus medijus – fotogrāfiju un glezniecību – vajag apvienot? Principā es esmu izcīnījusi lielu cīņu ar sevi, jo arī man pašai tas bija kas jauns. Padziļināti to pētot, pati sev jau zinu atbildi, taču vēl negribu to atklāt, jo tā būs ierakstīta manā maģistra darbā. Tas jānodod 21. maijā, 4. jūnijā jāaizstāv.

Katrā ziņā, es noteikti turpināšu gleznot un noteikti turpināšu arī fotografēt. Jo arī fotogrāfija ir viena no manām kaislībām, otra mana dzīves mīlestība. Tikai ar fotoaparātu var notvert dzīvas emocijas, tikai fotogrāfijā sejas ir vispatiesākās, tās nemelo. Lai cik profesionāls ir mākslinieks, nevar uzgleznot dzīvas emocijas – tā ir mana pārliecība.

Strādājot pie sava maģistra darba tēmas par glezniecības un fotogrāfijas mijiedarbību, Ieva Bondare atklājusi un radījusi oriģinālu autortehniku, kādā līdz šim pie mums neviens vēl nav darbojies – darbu radīšanā izmantotas fotogrāfijas, kolāžas tehnika un eļļas krāsas. Ar savu izaugsmi viņai izdevies pārsteigt pat savu pasniedzēju, Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru Alekseju Naumovu.

– Tavus izstādē aplūkojamos darbus var arī iegādāties?

– Jā. Daļa jau ir privātkolekcijās, uz izstādi nācās palūgt atpakaļ. Laikam beidzot mana māksla ir jālaiž tautā, taču es atzīšos godīgi: ir grūti šķirties no saviem darbiem. Ļoti grūti. Mums gan pasniedzēja pateica zelta vārdus: ja no kāda darba ir ļoti grūti šķirties, tam jāuzliek tik liels cipars, ka vairs nav grūti. Taču šajā gadījumā runa nav par cipariem, bet par to, ka katrā darbā ir ielikts tik daudz no manis pašas, ka liekas: burtiski jāatrauj gabaliņš no sevis. Tā ir mana dvēsele, mana sirds – viss ir izlikts uz audekla... Jā, tā tomēr ir ļoti liela uzdrīkstēšanās – stāties visas sabiedrības priekšā. Jo katram ir savs viedoklis, savi priekšstati, savi spriedumi, un tomēr es esmu priecīga, ka to izdarīju. Mākslu jau nevar vērtēt objektīvi, tā visos laikos ir vērtēta subjektīvi: kas vienam patīk, otram – nepatīk. Arī skaistumu nevar novērtēt objektīvi, jo vienam patīk māte, otram – meita. Katrā ziņā atsauksmes esmu saņēmusi vairāk pozitīvas, un tas dod uzmundrinājumu nākotnei – ka nav jābaidās, ka ir jāstrādā tālāk. Domāju, ka pēc gada varēšu uztaisīt atkal jaunu izstādi.

– Tas, ka izstādi atklāji savā 40. dzimšanas dienā, nozīmē, ka neslēp savus gadus, ka nebaidies kļūt vecāka...

– Nē, man ar to nav problēmu. Es nekad neesmu slēpusi savus gadus. Svarīgāk, kā es pati jūtos, ko jūt mana sirds. Ir daudzi par mani vecāki cilvēki, uz kuriem es skatos ar lielāku apbrīnu nekā uz vienu otru jaunieti. Jaunajam vēl jāaug, daudz jāmācās, jāattīstās, jāiegūst pieredze. Manuprāt, sievietēm nevajag slēpt savus gadus, jo katrs gads, kas nāk klāt, ir skaists.

– Jo īpaši, ja tas nāk ar gandarījumu par padarītiem darbiem...

– Tieši tā! Un šeit es lielu paldies gribētu teikt visiem saviem pasniedzējiem un profesoram Aleksejam Naumovam – jo Mākslas akadēmija devusi lielu ieguldījumu manā izaugsmē. Protams, paldies arī Benitai Sadauskai [Domenikss īpašniecei], kura manus darbus atļāvās izstādīt savā auto tirdzniecības centrā.

– Skaists bija arī tas tavas dzīves posms, kad 1998. gadā kļuvi par Mrs. Globe. Zinu, ka negribi par to runāt. Telefonsarunā teici, ka laikam nekad no šā titula netiksi vaļā. Kāpēc tu gribi no tā tikt vaļā?

– Jā, tas bija skaists dzīves posms, esmu priecīga un pateicīga, ka man tāda iespēja dzīvē bija dota, bet tas bija sen. Nē, tas nav nekas tāds, ko es gribētu slēpt, bet es nekad to arī neuzsveru. Pēc tam ir izdarīts vēl daudz kas cits – ir piedzimuši vēl divi bērni, ir pabeigta universitāte [LU Moderno valodu fakultātē Ieva ieguvusi humanitāro zinātņu bakalaura grādu filoloģijā, 1996–2001], drīz pabeigšu arī Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas maģistrantūru. Uzreiz pēc konkursa esmu piedalījusies daudzos labdarības pasākumos, braukusi dalīt dāvanas pat uz bēgļu nometnēm Albānijā. Esmu strādājusi arī ar tīņiem, bijusi Tīņu centra vadītāja.

Jā, es atbalstu jauniešus, kuri piedalās konkursos, jo tas ir rūdījums un laba skola visam mūžam. Arī es šajā konkursā daudz ko ieguvu. Man joprojām zvana žurnālisti un aicina pastāstīt, piemēram, kādas smaržas lietoju, kādu kosmētiku lietoju. Man labāk patīk parunāt par to, kādas grāmatas es lasu, no kādiem māksliniekiem ietekmējos, kādus muzejus es apmeklēju... Mani jaunākie bērni, piemēram, nekad nav redzējuši manas bildes no konkursa, pat kroni meitenēm neesmu parādījusi. Par šo faktu uzzinājušas caur paziņu bērniem, kuriem mammas to pateikušas, viņas man jautā: vai tiešām tā ir bijis?

– Tagad gribētu, ka tevi dēvē par mākslinieci, par gleznotāju?

– Jā, domāju, jau varu uzdrošināties teikt, ka esmu māksliniece. Bakalaura diploms ir jau kabatā. Ceru, ka izdosies dabūt arī maģistra diplomu. Protams, es esmu arī mamma saviem bērniem un sieva savam vīram, un tā būs vienmēr. Man ir bijušas un ir vairākas lomas – kā jau jebkuram cilvēkam!

– Atceros, kā daudzus gadus atpakaļ, kad ģimenē auga tikai Daniels, teici, ka gribētu vismaz trīs bērnus. Nu savu plānu esi izpildījusi. Ar trim bērniem pietiek?

– Ir jauki, ka ir trīs bērni, bet tā jau nevar teikt, ka pietiek. Es vienmēr esmu atbalstījusi lielas ģimenes, jo bērni ir mūsu bagātība. Tas ir mūsu ar Mārtiņu lielākais ieguldījums – mūsu iekrājumi ir mūsu bērnos.

– Tas, ka tagad esi māksliniece, nozīmē, ka vairs neesi mamma uz pilnu slodzi?

– Es esmu diezgan apzinīga studente, esmu mēģinājusi apmeklēt visas lekcijas, jo tas viss mani ļoti interesē. Manā skatījumā Mākslas akadēmija ir labākā augstskola Latvijā. Tur ir ļoti īpaša vide, ļoti īpaša aura. Iespējams, tāpēc, ka mākslinieki ir laimīgi cilvēki – jo viņi dara tikai to, ko grib darīt. Jā, reizēm es balansēju starp mākslu un bērniem, vēl nevaru atļauties nodoties mākslai pilnībā. Taču, kad bērni izaugs, es varēšu gleznot dienu un nakti! Mani ļoti interesē arī tēlniecība. Visus šos gadus, kopš studēju akadēmijā, esmu mācījusies arī pie tēlnieces Olgas Šilovas, un man mājās ir jau vairāki ģipsī atlieti mākslas darbi. Es gribu turpināt to mācīties, gribu meklēt ceļu pie sevis un atrast savu rokrakstu.

– Kā to visu vari pagūt, ja vēl mājas rūpes ir uz taviem pleciem? Esi no stiprajām latviešu sievietēm?

– Jā, es tāda esmu. Sievietes taču ir stiprais dzimums, to arī mans vīrs nenoliedz – viņš brīnās, kā sievietes visu var, turklāt vienlaikus spēj darīt vairākus darbus. Ir tikai pareizi jāorganizē savs laiks un viss jādara laikus, tad visu var pagūt izdarīt. Tad ir laiks arī atpūsties un svētkus svinēt.

– Tuvojas Mātes diena. Tie jūsu ģimenē ir svētki?

– Šie svētki mūsu ģimenē ienāk arvien vairāk. Iespējams, pateicoties arī Amerikas pieredzei. Bērni taisa man apsveikumus, vienmēr cenšamies aizbraukt arī pie abām savām mammām. Jā, mums tie ir svētki.

– Par ko savai mammai šajos svētkos gribētu pateikt paldies?

– Par atbalstu. Par to, ka viņa joprojām ir man līdzās un atbalsta, kā vien var. Jebkurā brīdī varu uz viņu paļauties, un tas laikam ir pats svarīgākais – ka es zinu, ka man ir šis stiprais plecs. Protams, tie ir arī mani bērni, mans brālis, un Mārtiņa mamma – šī stiprā ģimeniskā sajūta noteikti arī bija pamatā tam, kāpēc esam atgriezušies no Amerikas. Tā ir liela vērtība, un to brīžam novērtē tikai, kad tās vairs nav.

– Amerikā bijāt prom ar visiem trim bērniem?

– Nē, Daniels palika šeit, ar manu mammu. Viņš jau bija gana patstāvīgs, un tā bija viņa izvēle – palikt šeit un pēdējo klasi vidusskolā pabeigt šeit. Es ļoti gribēju, ka aizbraucam visi, bet nu rezultātā mēs tagad visi esam mājās. Kad pēc gada atgriezāmies, Daniels atzina, ka ir ļoti noilgojies pēc mums. Manuprāt, no tāda jaunieša puses tā bija diezgan liela uzdrošināšanās – atzīties, ka viņam ir svarīga ģimene.

– Meitenes gribēja braukt atpakaļ uz Latviju? Amerikas spožums viņas nepārvilināja savā pusē?

– Viņas ļoti gribēja mājās. Bija ļoti noilgojušās pēc savām draudzenēm, pēc skolas, pēc dejošanas. Mēs jau arī uz turieni braucām ar domu, ka atgriezīsimies. Mēs nemeklējām ceļus un veidus, lai tur paliktu, lai gan piedāvājumu, kārdinājumu un vilinājumu netrūka. Bet mājas ir mājas, un bērniem tās ir svarīgas.

– Tad jau patriotismu saviem bērniem esat iemācījuši. Ko vēl viņiem gribētu iemācīt?

– Mīlestību. Godīgumu. Uzticību. Es gan nezinu, vai to var tā iemācīt, vai to var tā izstāstīt, taču mana pārliecība ir, ka viss nāk no ģimenes. Protams, arī skolas uzdevums ir ko iemācīt, taču lielākoties tā ir vecāku atbildība. Tas ģimenes modelis, kādu bērni redz, arī ir vislabākais piemērs viņu tālākajai dzīvei – tas, kā tiek koptas ģimenes tradīcijas, kā tiek sargātas ģimenes vērtības, kā tiek svinēti svētki, kaut vai tas, kā tiek uzklāts galds. Tā ir pieredze, ko viņi iegūst, esot kopā ar mums, un nav pat vajadzības neko speciāli rādīt un mācīt. Un es esmu pārliecināta, ka dēls mēģinās būt tāds kā tētis un ka meitas mēģinās būt tādas kā es – ka mēs saviem bērniem esam vislielākās autoritātes un vislabākie piemēri. Es domāju, ka mūsu bērniem nav jākaunas par to, ko dara viņu vecāki. Gluži otrādi – viņi var būt lepni, ka viņiem ir tieši tāds tētis un tieši tāda mamma.

– Kādreiz esi arī stingrā, dusmīgā mamma?

– Nu, protams. Kādreiz esmu stingrā mamma, kādreiz arī – pavisam mierīgā. Mūsu ģimenē nav tādas vienas pozīcijas, ka viens ir stingrais, bet otrs visu atļauj. Tādā ziņā lomas nav sadalītas, tās mainās, un bērni burvīgi jūt situāciju – kurā brīdī pie kura pieslieties, kuru izmantot. Viņi ar mums manipulē, bet mēs ar Mārtiņu tikai sasmaidāmies: ā, es neatļauju, tu atļauj...

– Rīgas Pedagoģijas augstskolā esi ieguvusi mūzikas pedagoģes diplomu, Latvijas Universitātē – bakalaura grādu angļu humanitārajās zinībās, tūlīt būsi diplomēta mākslas maģistre. Ko vēl savā dzīvē gribētu iemācīties?

– Mēs visi visu laiku kaut ko mācāmies. Arī es mācos katru dienu – no apkārtējiem, no situācijām, no pieredzes, ko iegūstu gan šeit, gan ārzemēs. Pat, ja neejam akadēmiskās skolās, mūs māca dzīves skola. Jā, man patīk mācīties, un es visu laiku apzināti sevi mēģinu attīstīt un virzīt uz priekšu, lai man pašai būtu interesanti un lai arī citiem ar mani būtu interesanti. Es arī uzskatu, ka ir jāsapņo – jo sapņi piepildās. Un esmu no tiem, kas cenšas domāt tikai pozitīvas domas. Sliktās domas pat mēģinu nepielaist sev tuvumā. Es esmu lielākais oponents visiem burkšķētājiem: nē, tā nav, tā nevajag domāt, nevajag sevi tā ietekmēt! Katrā situācijā var atrast ko labu – paskaties no otras puses! Tas jau neko neatrisina, ka esi burkšķētājs, tā tikai vēl vairāk piesaisti sev negatīvo.

– Esi nelabojama optimiste?

– Jā. Un tas viss, pateicoties manai dzīves pieredzei, manai ģimenei, uz kuru vienmēr varu paļauties, Mākslas akadēmijai, kur strādā un mācās absolūti pozitīvi cilvēki, – viņi skatās uz priekšu un it visā meklē skaisto un gaišo.

Protams, ir lietas, kas mani kaitina, tracina un kacina. Tie ir nepieklājīgi cilvēki, rupji pārdevēji, apkārtējo neiecietība, zemē nomesti atkritumi. Taču es nevaru visus izmācīt. Es esmu sapratusi: lai pasaule ap mani kļūtu labāka, vispirms man pašai ir jārāda labais piemērs – ģimenē, draugiem, kaimiņiem. Un tad jau varbūt arī apkārtējie kādā mirklī mēģinās mainīties.

Protams, kādreiz arī dusmojos, turklāt esmu ļoti tieša un varu arī aizrādīt, ja domāju, ka tas ko dos. Pamācīšana gan ne vienmēr ko dod, citreiz labāk ir paklusēt, pašai izdarīt un tādā veidā panākt vēlamo efektu, padarot vidi un apkārtējo pasauli labāku. Ir jauki, ja tev ir atbalsts, ja līdzās ir cīņu biedri, kas tevi saprot, – tad tu esi vēl stiprāks, tad tev ir vēl vairāk drosmes iet, darīt un sevi pierādīt.

– Kas, tavuprāt, sievietei dzīvē ir pats galvenais?

– Lai viņai mirdzētu acis. Tas zināmā mērā varētu būt viņas otras pusītes nopelns. Lai viņai būtu prieks par sevi, par bērniem, lai būtu piepildījums profesionālajā darbībā. Lai būtu prieks, ka ir atnākusi atkal jauna diena – jauniem darbiem un jauniem izaicinājumiem. Un lai visiem mīļajiem būtu veselība – ar visu pārējo viņa pati var tikt galā.