Albuma apskats: Miks Galvanovskis – “Grēks sūdzēties”
Atraktīvais un harismātiskais rokdziedātājs Miks Galvanovskis mauc uz priekšu pilnā ātrumā un kāju no gāzes pedāļa nenoņem nekad un nekādos apstākļos – koncerti, koncerti, koncerti. Un pa kādai jaunai dziesmai un albumam. Taču ierakstu jomā gan Mikam laikam vajadzētu nedaudz šo pedāli palaist vaļīgāk, atvilkt elpu un mierīgāku skatu pavērties apkārt, lai atkal sagatavotu tiešām labu darbu.
Miks Galvanovskis šobrīd uzsācis vērienīgu koncerttūri “Balāde par letiņu”, kuras grafikā iekļauti 14 koncerti, bet reizē ar tūres sākumu pie klausītājiem nonācis arī Mika jaunākais albums “Grēks sūdzēties”. No tā vairāki gabali jau ir dzirdēti, tostarp tandēmā ar Aiju Andrejevu ieskaņotā “Būt”.
“Grēks sūdzēties” pēc skaita Mika karjerā ir piektais albums, taču pirmos divus - 2018. gadā izdoto debijas lieldarbu angļu valodā un 2019. gadā klajā laisto EP “No 2 līdz 5” - šajā diskogrāfijā īsti negribētos ieskaitīt. Tie bija kā melnraksti, līdz ar to pirmais vērā ņemamais albums ir 2024. gadā izdotā “Bohēmas dienasgrāmata” ar tādiem spēcīgiem gabaliem kā “Par savu zemi saukt”, “Brīvībā”, “Visu februāri”, “Stulbā sirdsapziņa”, “25”, “Liec mani mierā” un “Sanāca tā”. Nākamais - pirms aptuveni 11 mēnešiem izdotais “Tā mana dzīve” ar patriotisko “Balādi par letiņu”, smeldzīgajām rokbalādēm “Tā mana dzīve” un “Kad izdzisīs”, kā arī vēl dažiem veiksmīgiem garadarbiem.
Trīs pilnformāta albumi divarpus gadu laikā - uzņemts straujš temps. Un izskatās, ka pārāk straujš. Arī koncertslodze laikam tomēr ietekmē radošo jomu, jo jaunais albums zaudē pat diezgan kuslajam “Tā mana dzīve”, bet “Bohēmas dienasgrāmatai” tas vispār “kāš” vienos vārtos.
Kas par vainu? Ja nebūsiet dzirdējuši Mika iepriekšējos darbus, varbūt pat nekāda, taču viņa daiļrades pārzinātājiem sakritīs uz nerviem ierastās taciņas mīšana lirikas jomā - nu cik var sludināt rokenrolu un bohēmu kā savu dzīvesveidu, tas kļuvis pārāk vienveidīgi! Otrs - ja roks, tad roks līdz galam, bet šajā albumā ir pārlieku daudz pusakustisko toņu, uzsvaru liekot uz Mika vokālu, kas gan viņam tiešām ir plēsonīgs un jaudīgs. Trešais - albums atstāj sasteigtības iespaidu, turklāt šķiet, ka tas ir radīts speciāli koncertiem, kur jaunie gabali droši vien tiešām cels publiku kājās, bet tas būs, pateicoties dzīvajam izpildījumam, jo skaļu hitu albumā īsti nav. Hmm, “vēl nav “tricārs”, bet jau pusmūža krīze / Lieku “hārli” dziesmā, lai man uzpūš brīze” (no dziesmas “Burbona krāsas acis”) - Mik, varbūt tiešām…?
Tiktāl par slikto (vai ne pārāk labo), taču darvas burkā ir arī pa biezai medus pilei. Pirmkārt, Mika un viņa grupas individuālā meistarība. Viņš pats uzlabo savas rokdziedāšanas prasmes ar katru koncertu, ar katru dziesmu, un nu tās ir sasniegušas ļoti cienījamu līmeni. Arī Mika grupas pamatsastāvs savu lietu pārzina uz pieci ar krustu: monstrozais ģitāristu trio Kristens Kupčs, Reinis Briģis un Roberts Dinters, basists Jānis Narbuts, bundzinieks Mārcis Briška un daiļā roka odziņa šajā skarbo veču pulkā - papildvokāliste Laima Miltiņa-Rode.
Albuma ievadošā dziesma “Pieradināt” droši vien liks klausītājiem aizkustinājumā notraukt pa skopai asarai, lai arī tā nav rokbalāde - tāda ir “Tikai vienreiz dzīvot”, kas koncertos varētu raisīt šķiltaviņu liesmu jūru (apskatnieka šķiltavas, tai skanot, gan paliks kabatā…). Uz to pašu pusi ir arī “Skumjas glāzē” - izdevusies dziesma, taču to varēja arī atstāt dzīvot savu singla dzīvi. Albuma labākie gabali - kopā ar grupu “Bukte” ierakstītā “Īsts rokenrola prieks”, kas spridzināja jau Galvanovska marta koncertos “Palladium”, kā arī atmiņā paliekošās “Burbona krāsas acis”, kas ir radies kopdarbā ar repa jokdariem “Singapūras satīnu” un būtībā vairāk piestāvētu pašiem “satīniem”.
Kopumā albumā iekļautas deviņas dziesmas, un faktoloģiskam uzskaitījumam jāinformē, ka to vidū ir arī Mārtiņa Freimaņa “Un pirms mēs aizmigām” kaverversija - par šo gan absolūti nav skaidrs, kāpēc tai te vajadzēja rast vietu. Tiesa, arī iepriekšējā albumā bija “kaverītis”, tikai nesalīdzināmi veiksmīgāks un Mikam piestāvošāks - Raimonda Paula “Es aiziet nevaru” ar Vizmas Belševicas vārdiem roka versijā, ko oriģinālajā versijā 70.-80. gadu mijā izpildīja Mirdza Zīvere.
Kas attiecas uz koncertiem, tad te Mikam viss ir labākajā kārtībā. Par tūri “Balāde par letiņu” jau minēts, tad vēl jāatgādina, ka martā mūziķis klausītāju lielās intereses dēļ pat divus vakarus pēc kārtas varēja sarīkot šovu koncertzālē “Palladium”, bet 2027. gada 13. novembrī pieteicis pasākumu “Xiaomi Arēnā”, ar koncertu “Kad izdzisīs” kļūstot par līdz šim jaunāko solo mākslinieku, kas uzstājies ar koncertu Rīgas arēnā. “Ja es spēju “Palladium” koncertos iznākt uz skatuves ar operētu kāju un izšaut pirotehniku no kruķiem, iedomājaties, ko mēs spēsim jums parādīt arēnā ar veselām kājām un bez kruķiem!” brašajās ūsās smaida Miks. Šis viņa teiktais gan noteikti pierādīsies realitātē.
“Šobrīd spēlēju gandrīz izpārdotu tūri, izdevu jaunu albumu 11 mēnešu laikā kopš iepriekšējā, debitēju uz Nacionālā teātra skatuves un jau pēc gada kāpšu uz arēnas skatuves kā jaunākais vietējais solo mākslinieks tās pastāvēšanas laikā. Dzīve mēdz mani pārbaudīt - nodedzināt uzbūvētos tiltus, uztaisīt mani klibu un vēl visādiem sūdiem iet cauri. Jaunā albuma nosaukums ir “Grēks sūdzēties”, jo dzīve ir sasodīti skaista. Iespējams, ja šīs visas sliktās lietas ar mums nenotiktu, nespētu tik ļoti priecāties par labajām,” rezumē Miks Galvanovskis.
