Albuma apskats: “sqara” – “Pāreja”

Limbažu rokgrupa “sqara” maija beigās klusi un nemanāmi laidusi klajā otro studijas albumu. Tik klusi un nemanāmi, ka par to liecina vien viņu intervija Radio NABA raidījumā “Bitīt matos”, kas arhīvā meklējama ar 7. jūnija datumu.

Grupas “sqara” pirmsākumi meklējami 2018. gadā, kad tās sastāvā bija trīs dalībnieki - Ēriks Graudiņš (ģitāra/vokāls), Mikus Zaķis (bass) un Valters Vanka (bungas). Arī šobrīd mūziķi ir trīs, tikai Valtera vietā pie bungām ir Aivis Putniņš. Pirmais albums “Paraktikants” tika izdots 2023. gada pavasarī, un tas tika ierakstīts pie Ģirta Laumaņa jeb Lomika viņa “Hodila” studijā, bet to miksējis, māsterējis un papildu sesiju ierakstu darbus savā studijā bija veicis Valters Levins no grupas “B Optimist”. Cik var noprast no pieejamās informācijas, tad jaunais albums jau visā pilnībā tapis pie Levina viņa “B Optimist” studijā.

Nu labi, kam gan tas interesē - klausītājiem būtiskāk, ko piedāvā “sqara”, vai ir kādas izmaiņas grupas skanējumā utt. Uzreiz jāsaka, ka ir gan: ja debijas albums bija ieturēts alternatīvā roka un ģitārroka manierē, mazliet atgādinot tādas grupas kā “Pienvedēja Piedzīvojumi” un “Dzelzs vilks”, tad jaunais skaņu materiāls ir nopietnāks vai progresīvāks (te brīžiem pat var samanīt kaut ko no “židrūna” Klāva Kalnača jeb Nielslens Lielsliens daiļrades), lai gan alternatīvā roka un grandža elementi nekur nav zuduši. Kopumā astoņi skaņdarbi.

Aprakstot iepriekšējo albumu, apskatnieka iebildumi bija par dziesmu hronometrāžu (pat pie 7 minūtēm) un to, ka neviena no tām īsti neiesēžas prātā. “Pārejas” gadījumā abi šie argumenti tiek svītroti kā nesvarīgi, jo jauno dziesmu skanējuma relatīvi nopietnais raksturs uz radiostacijām neļauj cerēt ne pie kādas hronometrāžas (puse no gabaliem atkal ir garāki par piecām minūtēm), arī atmiņā tās diez vai paliks, taču tās ir jāklausās. Un, kad to dara rūpīgāk, šeit var atrast vairākas pērles.

Trijotne individuāli demonstrē augstu meistarību, bet īpaši savā jomā izceļas kādreizējais “astronauts” Zaķis. Ja par dziesmām, auss aizķeras aiz “Prktknts” nīgrā piedziedājuma un grandžiskās kulminatīvās daļas, pie melodiskās un stilīgās “Ierāpies”, kā arī ar eleganto ģitārsolo apveltītās “Manis pēc”. Ļoti labs gabals būtu arī tituldziesma (tā ir pašās albuma beigās), ja vien tās noslēdzošā sadaļa nebūtu sačakarēta ar grūti izskaidrojamu ķēmošanos.

Ja par izklaidējošo sadaļu, tad “sqara” joprojām spēlējas ar valodu - debijas albuma nosaukums speciāli rakstīts nepareizi (“Paraktikants”), bet šajā izdevumā šo vārdu “skarieši” dziesmas nosaukumā saīsinājuši līdz “Prktknts”. Kaut kāds domugājiens droši vien viņiem ir bijis, tikai mēs par to neko nezinām… Tāpat kā nezinām par dziesmas “Dārza iela 6” vēstījumu - šai ielai Limbažos nav tā labākā slava, taču Ēriks Graudiņš, šķiet, vēsta nevis par to, bet izdzied kādu personīgu sāpi. Taču varbūt tā nemaz nav par Dārza ielu Limbažos.

“Albums tapa laikā, kad viss nepārtraukti mainījās - cilvēki, domas, vietas un arī mēs paši. Tāpēc albums nav par vienu konkrētu notikumu. Tas ir par brīžiem starp. Starp

aiziešanu un palikšanu, starp klusumu un skaņu, starp to, kas bijām, un to, kas vēl tikai veidojas,” skaidro “sqara”. “Muzikāli albumā sastopas alternatīvais roks, atmosfēriski skaņu slāņi un personiski dziesmu teksti. Daļa dziesmu tapušas salīdzinoši nesen, citas vairākus gadus gaidījušas savu īsto brīdi. Pāreja - vieta starp klusumu un troksni, starp sabrukumu un sākumu, starp to, kas tika noklusēts, un to, kas beidzot kļūst dzirdams.”