Albuma apskats: Vultura - “Alegorija”
Eksperimentālās elektroniskās mūzikas pārstāve Vultura (īstajā vārdā Annija Tīna Kukuka) aptuveni pirms mēneša laida klajā savu otro studijas albumu – šoreiz latviešu valodā. Atsauksmes par to ir ļoti labas, klausījumu un straumējumu arī, šķiet, apmierinošs, tāpēc jau sen vajadzēja plašākai auditorijai pavēstīt, ko Annija klausītājiem šoreiz piedāvā.
Pēc debijas albuma ,,Not Your Typical Fairytale” izdošanas Vultura ar savu pavadošo sastāvu relatīvi aktīvi koncertējusi gan Latvijā, gan ārpus tās, paralēli rakstot otro studijas pilnmetrāžas albumu. Iespējams, ka daudziem, tostarp pašai Vulturai, būtu gribējies šī procesa noslēgumu redzēt daudz ātrāk, taču - ir tā, kā ir. Jāatgādina, ka ,,Not Your Typical Fairytale” mazliet negaidīti 2023. gadā Vulturai sarūpēja divas Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvas „Zelta mikrofons” - labākās debijas un labākā elektroniskās mūzikas albuma kategorijās.
“Alegorija” ir latviešu valodā izveidots albums, Vulturai strādājot tandēmā ar savu ilggadējo producentu Mark1Records (Marks Poikāns), pieturoties pie elektroniskās mūzikas kā pamatelementa un integrējot tajā hiphopu, popu un alternatīvo mūziku. Par ieraksta miksu un māsteru parūpējušies Mauriks (Marks Spruģevics) un Mark1Records. Mēģinot raksturot albuma stilistisko ievirzi, varētu riskēt minēt, ka tā tomēr ir elektroniskā mūzika, savienojot “electro pop”, “electro house”, “techno”, “bass house” un - arī hiphopu.
Albumā ir deviņi skaņdarbi un divi no tiem ir sadarbības ar dziedātājām Krisy (Kristiāna Skrudupa) un Patrishu (Patrīcija Ksenija Cuprijanoviča). Jāatzīst, ka tie arī ir paši labākie albuma gabali: it īpaši “jumtu noraujošs” ir “Vīzija” kopā ar Krisy, kas ieturēts pašās labākajās Vulturas tradīcijās, savukārt plašākai auditorijai piemērotais kopdarbs ar Patrishu (dziesma “Bez kontroles”) Annijai pilnīgi noteikti piepulcēs jaunu fanu pulku. Taču te ir virkne arī citu labu gabalu. Pirmām kārtām ar pulsējošo ritmu apveltītā “Es un manas domas”, tāpat arī perfekti nostrādātā “Parādi, ko tu spēj”, kurai ir arī uzrunājošs teksts (“Parād’, ko tu spēj / Dzīve vairs nav priekšā / Ja tu atmuguriski ej”), un teicamā “Limiti”, kuru prasīt prasītos iemēģināt repkora versijā. Patīkami pārsteidz tas, ka Vulturai sanākuši labi dziesmu teksti latviešu valodā - šķita, ka viņa savā daiļradē vairāk orientēsies uz anglisko repertuāru.
Jāpiebilst, ka albuma literārais nosaukums ir diezgan simbolisks, kas it īpaši atspoguļojas tā vāciņa ilustrācijā, ko digitāli zīmējusi Grieta Ieviņa. Proti, uz tā redzamie tēli albuma kampaņā ir domāti kā Vulturas pašapziņa - tie, kas mēģina atturēt, ierobežot un neļaut turpināties, jo mūziķe vēlējusies izveidot pirmā albuma turpinājumu, taču latviešu valodā un citā muzikālajā izpildījumā.
Par mīnusiem (ja precīzāk - mīnusiņiem). Šķiet, Vultura centusies veidot albumu konceptuālā manierē, bet tas prasa upurus - ievadošā dziesma “Monogramma” ar tik svarīgajiem sev uzticētajiem pienākumiem galā īsti netiek. Albuma noslēgumam arī pulvera laikam pietrūcis, jo beidzamie gabali ir mazliet kuslāki.
Pati Vultura vēlas, lai katrs paņem no albuma to, kas rezonē visvairāk, jo visbūtiskākais tomēr paliek skaņu celiņš. “Es vēlējos, lai albums ir personisks, ar mugurkaulu. Man patīk teikt, ko es patiesībā domāju un jūtu, kas vislabāk ir dzirdams radītajā mūzikā, taču klausītājs to var interpretēt kā vēlas - tieši vai pārnestā nozīmē. Man ir diezgan viegli uztvert apkārtējo vidi - protu gan aiziet no tā, kas man vairs nekalpo, gan ienest savā dzīvē ko jaunu. Tā man bija arī rakstot šo albumu - es ļāvos procesam. Daudz kas ir pamainījies pēdējos trīs gados gan manā muzikālajā uztverē, gan tajā, ko vēlos klausītājam dot. Un dot es vēlējos sajūtu šim albumam,” rezumē Vultura.
