Albuma apskats: “Apēdājs” – “Ketamīns”

Sestdien notikušais koncerts kultūrbārā “Ansamblis” pie viena kalpoja arī par starta šāvienu plosīgi plēsonīgā smagroka grupas “Apēdājs” jaunākā studijas darba laišanai tautās. It kā tas tiek pieteikts kā EP jeb minialbums, lai gan diez vai var šādam formātam kvalificēties – tikai divas dziesmas.

“Apēdājs” pēdējos gados vispār grēko ar jauniem studijas ierakstiem - 2024. gada janvārī izdotajā EP “Mēs visi mirsim” bija trīs gabali, nu ir tikai divi, un, ja tā turpināsies, tad “apēdāji” sāks piedāvāt savas dziesmas fragmentos, katru no tiem pasludinot par minialbumu…

Nu labi, die’s ar formātiem, kas tad mums te ir? Divas dziesmas - “Ketamīns” un “Ar seju uz leju”, ierakstījuši un miksējuši smagās mūzikas aprindās labi pazīstamie Andris Začs un Māris Brensons. “Ketamīns ir disociatīva viela, ko izmanto kā anestēzijas līdzekli. Mazos daudzumos tas tiek izmantots arī kā antidepresants un pretsāpju līdzeklis, daudz tiek lietots arī ārpus medicīniskās vides un izklaidējošos nolūkos,” šādu skaidrojumu piedāvā vikipēdija, taču “apēdājiem” par to ir plašāks un aizdomāties liekošāks vēstījums: “Ketamīns nav tikai vārds. Tas ir durvju rokturis uz telpu, kurā nevienam nevajadzētu ieiet, bet kur mēs visi esam bijuši. Tā ir diagnoze, kas neatnāk viena - to pavada balss tumšā stūrī, halucināciju sviedri uz pieres un rūgta garša mutē.”

Un vēl: “Cilvēks ir paradoksāla būtne - mēs radām zāles, lai ārstētu, bet nereti tās kļūst par jaunu slazdu. Viena viela aizstāj citu, un tas, kas paredzēts dziedināšanai, reizēm dziedinot salauž. Ketamīns ir simbols šim apburtajam lokam. Ieraksts ir par bailēm, kas ieplūst ķermenī dziļāk nekā skābeklis, un par brīdi, kad dzīvība sāk jukt ar dūmiem. Tas pulsē kā lēkme. Tas velk tevi kustēties līdz brīdim, kad saproti - deju grīda pārvēršas par ledainu operāciju galdu.”

Pēc šādiem ceļavārdiem ķerties pie klausīšanās bez validola zem mēles un baldriānu burkas azotē laikam nav laba doma, taču, ja riskēsiet, tad uzreiz var mierināt, ka rezultāts nebūs letāls - vismaz tiem, kas pieraduši pie pasaules gala sludinājumiem “apēdāju” stilā, tas ir, “nāve pieskārās pārbaudīt pulsu”, “mēs visi mirsim” utt., u.t.jpr. Tiesa, dziesmu teksti ir fatālu iznīcību un nāvi sološi, un nenobriedušu prātu vīzijās varētu zīmēt cilpas, žiletes un citas blēņas, tomēr šādi prāti “apēdājus”, cerams, neklausās... Ja par muzikālo sadaļu, tad “Ar seju uz leju” ir krietni labāk izdevusies, jo tituldziesma ar saviem lauztajiem ritmiem un nejēdzīgi sarežģīto dziesmas uzbūvi kaut kā neaizķer. Kopumā “Apēdāja” stilā - ar Artūra aso kā bārdasnazis vokālu un zarnas drebinošo ritma sekciju trumpī, ko gan vislabāk testēt dzīvajā, tas ir, koncertos. Savukārt par EP - diez vai šāda formāta izvēle ir veiksmīgākā: “Apēdājs” varēja labāk atvēzēties uz

drosmīgāku risinājumu, piemēram, nofilmēt abām dziesmām videoversijas kādā medicīnas iestādē un izdot to, pašiem tērpjoties baltos halātos, kā videostāstu “Ketamīns”. Vai kā citādāk.

Nobeigumā mazliet no oficiālā CV. Mālpilī izveidotā apvienība pastāv jau no 1996. gada, un tās līderis visus šos gadus ir vokālists/ģitārists Artūrs Jakovļevs. Pie basa - Edgars Špengelis (paralēli spēlē arī grupā “Pūķa Gars”), pie bungām - Lauris Polinskis (“Frailty”). “Apēdāja” diskogrāfijā ir četri pilna formāta albumi - „Mana vārna” (2012), “Sēras” (2016), “Nāve pieskārās pārbaudīt pulsu” (2108) un “mAita” (2023).