Recenzija: Martas Asinis – "7"
Viena no labākajām latvju “underground” grupām “Martas Asinis” pēc piecu gadu pārtraukuma nākusi klajā ar jaunu studijas ierakstu – šoreiz tas ir EP jeb minialbums ar sešām dziesmām. Ierakstīts gan tas esot jau 2023. gada vasarā, “Hodila Records” studijā Valmierā. Laikam patiešām “viss jau nenotiek, kā bija plānots sākumā” (tas no dziesmas “Es gribēju tev teikt”).
Grupa “Martas Asinis” pastāv jau padsmit gadus un viņu izdotos albumus sākotnēji numurēt bija viegli: “Pirmais albums” (2010), “Otrais albums” (2012), “Trešais albums” (2012) un “Ceturtais albums” (2013), tad sekoja “Sestais albums” (2014), savukārt tiem pēc ilgāka pārtraukuma “Bauda” (2020) un tagad “7”, kas varētu būt septītais albums.
Arī ar sastāvu sākotnēji bija puslīdz vienkārši, bet tagad nākas aprast ar domu, ka “Martas Asinis” ir Filips Derums (vokāls, ģitāra, taustiņi) un Aigars Valdmanis (bungas), kuri ir bijuši kolēģi vēl no grupas “Bērnības milicija” laikiem, un kuriem pievienojas citi - jau no iepriekšējā albuma tas ir Staņislavs Kuļikovs, bet kā ceturtais tagad ir Marks Jonatans Runds. Par grupas izcelšanos tās dalībnieki sacerējuši teiksmu: “Daudzi izteica minējumus, ka “Martas Asinis” nopietni degradēs latviešu mūziku. Tā arī notika. Jau 2009. gada decembrī internetā sākās parakstu vākšana par grupas likvidēšanu. Vēlāk noskaidrojās, ka “Martas Asinis” nemaz nav grupa, tā ir naudas atmazgāšanas programma. Daļai grupas dalībnieku tika dzēsti profili, un “Martas Asinis” pieteica maksātnespēju. Tomēr koncertu organizētāji ticēja veiksmei...”
Protams, tās visas ir blēņas, kuras turklāt diez ko labi neskan pat kā teiksma, taču lai nu tā būtu, ja jau paši vīri tā vēlas... Kas nav teiksma, bet balta patiesība - “underground” grupa “Martas Asinis” pirms dažiem gadiem uzstājušies pat tāda mēroga pasākumā kā “Positivus Festival”, turklāt uz otrās lielākās skatuves. Īpaši labi viņi gan tur acīmredzami nejutās, bet kā ieraksts oficiālajā CV jeb biogrāfijā tas ir visai interesants fakts.
Albumā “7” apkopotās dziesmas raksturo mūsdienu laikmetu. “Šeit nogurums pēc darba sastopas ar ironiju un dienas zemākais punkts - ar klusām cerībām. Jaunais albums vēstī pārdomas gan par nepadošanos, gan par cīņu ar sevi. Tas ir skaļš un spītīgs - kā dadzis acī,” rezumē paši grupas mūziķi.
Ja pavisam īsi, tad - ļoti, ļoti labs albums, kura vienīgais trūkums ir tā formāts, jo to gribētos nevis digitāli un EP, bet pilnformātā un CD vai pat vinila platē. Līdz šim apskatnieka vērtējumā pati labākā “Martas Asiņu” dziesma bija “30 stundas”, bet jaunajā albumā tai ir vairākas godājamas konkurentes. Pirmām kārtām tas attiecas uz postroka un “Auroras” (teksta ziņā) noskaņu miksējumu “Mēs aprokam stiprākos” ar superīgo ģitārsolo tās kulminācijā. Pjedestāla pārējie pakāpieni - “underground” elegances un nolemto ģitāru iemiesojumam “Esmu pazaudējis visu” un pulsējošā ritma un līdz nemaņai precīzā teksta karalim “VGM”. Starp citu, “MA” teksti - tas vispār ir atsevišķs stāsts, tos derētu apkopot un izdot dzejoļu krājumā.
Uzreiz jāsteidz piebilst, ka arī dziesmas “Drūmais” un “Viņš netiek” ir lieliskas, vienkārši iepriekš minētās trīs ir vēl lieliskākas. Patiesībā tikai minialbumu noslēdzošā “Es gribēju tev teikt” liek neizpratnē paraustīt plecus, bet piecas teicamas dziesmas no sešām - tas tāpat ir vairāk nekā izcils rezultāts. Noteikti gribētos šo programmu redzēt un dzirdēt kādā koncertā “dzīvajā”.