Recenzija: Skyforger – "Teikas"
Valsts svētku brīvdienu laikā “folk pagan” metāla grupa “Skyforger” pamanījās izdot daudzu ilgo gaidīto jauno studijas albumu “Teikas” un norībināt vērienīgu arēnas šovu “Xiaomi Arēnā”. Ar to vien ir gana, lai “debesukalējus” kronētu par maija grupu.
Par koncertu - tuvojoties 3. maijam, radās pārliecība, ka smagmetālisti uz arēnu dosies kā uz gada nozīmīgākajiem svētkiem, jo sociālajos tīklos par to (un arī albumu) pirms tam no šī žanra faniem izpaudās teju visi, kam vien nebija slinkums pakustināt pirkstu. Svētki tie patiešām bija, tikai varēja būt mazliet labāk apmeklēti, bet ko nu par slikto: “Skyforger” savus 25 - 30 skaņdarbus apmēram 2,5 stundu garumā noblieza bez atelpas un kompromisiem. Ausis nokautā nosūtošs skaņas vilnis, lielie ekrāni un pārdomātas videoprojekcijas, spridzinoša un no kājām nost gāzoša pirotehnika - viss, kā pie cilvēkiem!
Savukārt par albumu - “Teiku” vērtētāji jau pirms koncerta diezgan uzskatāmi bija sadalījušies divās nometnēs, proti, tā saucamajos “īstajos un patiesajos” metālistos un tajos, kas paralēli metālmūzikai mēdz klausīties arī citus mūzikas stilus.
Pirmie bija “uzēdušies” himniskajai un kokles skanējuma bagātinātajai dziesmai “Svētbirzs”, cildinot tādus gabalus kā “Rex Semigalliae”, “Vecie latvieši” un arī trešmetāliski pancīgo “Pelīti”, savukārt otrie… Otrie lielākoties kaut ko vāri ieminējās “Svētbirzs” atbalstam vai arī izvēlējās labāk paklusēt, lai “trve” ļaudis ar viņiem vēl sveicinātos... Tā kā apskatnieks sevi pieskaita pie otrajiem (vai vismaz pusotrajiem), mēģināsim uz “Teikām” paskatīties ar iespējami objektīvāku skatienu.
“Skyforger” pēdējos gados strādājuši pie dziesmām, kas vēsta par sen aizmirstām Latvijas vēstures lappusēm. Kopējā tēma - senās latviešu teikas un ticējumi, kas bija arīdzan vadošā noskaņa arēnas koncertā, kurā tika dārdinātas jaunās un arī vecās, labi zināmās un klausītāju iemīļotās dziesmas (skanēja, skanēja arī “Kad Ūsiņš jāj”, nomierinieties…). Šī tēma “debesukalējiem” ļoti labi piestāv, turklāt Pētera skaidrā dikcija gādā par to, lai dziesmu tekstus varētu labi saprast, kas metālmūzikā nav bieža parādība. Un “Skyforger” dziesmās ir vērts ieklausīties. Spilgtākais tam piemērs ir albumu noslēdzošā “Vecie latvieši”, kas ir pamācoša kā īsais kurss vēsturē. “Es atceros / Kā maziem bērniem / Vēl lasīja teikas un pasakas / Un stāstīja par senseniem laikiem / Ko vecvecāki atminas / Kad dziedāja vēl tautasdziesmas / Ko senči atstājuši mums” utt., bet ”un beigās vienmēr paliek jautājums, vai vispār bij’ vērts?” Skarbi un ne tās labākās pārdomas rosinoši.
Neskaitot jau minētos “Vecos latviešus”, pārējās apskatnieka favorītdziesmas ir velnišķīgi dievīgās “Velnakmens” un “Spīgana”, kā arī - jā, “Svētbirzs”! Jāatzīst, ka šim gabalam piemīt mazliet pauermetālisks patoss (“īstie un patiesie” pat smīkņājot piesauc “Līvus”…), taču šī ir pati demokrātiskākā un vienojošākā dziesma, ko kopkorī var skandēt visu vecumu, dzimumu un žanru mūzikas piekritēji, turklāt varētu iedomāties to skanam pat Dziesmu svētkos - kāpēc gan ne?! Noteikti atzīmēšanas vērtas ir arī kā singls iepriekš jau izdotais “Dieva suns”, kā arī kareivīgā “Rex Semigalliae”.
Kopumā jaunajā albumā iekļauti 13 skaņdarbi, ieskaitot intro (teju pusotras minūtes garais ievads “Mālpils purvs”) un vienu instrumentālo kompozīciju (etnomūzikas festivālam piestāvošās “Alšvangas dūdas”). Pilntiesīgs albums 55 minūšu ilgumā, turklāt pieejams ne tikai digitāli, bet arī CD formātā - tas jums vis nav kaut kāds šo laiku modes kliedziens EP ar sešiem vai septiņiem skaņdarbiem knapi pusstundas garumā, kas iesviests tikai “Spotify” un tamlīdzīgo interneta resursu dzīlēs! Pie rakstīšanas darbu kloķiem, puļķiem un pultīm bijuši Gints Lundbergs un Andris Začs.
Līdzās grupas štata mūziķiem Pēterim Kvetkovskim (vokāls, ritma ģitāra), Alvim Bernānam (soloģitāra, piebalsis), Edgaram Grabovskim jeb Zirgam (bass, piebalsis) un Jānim Osim (bungas, perkusijas), šajā ierakstā vēl piedalījušies Edgars Zilberts (kokle) un Geoffroy Dell’Aria (dūdas, stabules) no Beļģijas. Iepriekšējais “Skyforger” albums tika izdots pirms tāliem desmit gadiem - “Senprūsija”, savukārt pavisam savas 30 gadu ilgās karjeras laikā grupa izdevusi septiņus studijas albumus (vai astoņus, kā skaita).
“Teikās” ir saprātīgākās devās izmantoti folkmūzikas instrumenti, vairāk ir ģitāriska niknuma, tomēr dziesmas dīvainā kārtā ir pat melodiskākas. No instrumentālistu individuālā veikuma jāuzslavē Alvja lieliskās ģitāras solopartijas (paklausieties kaut vai “Svētbirzi”, “Mājas kungu” vai “Rex Semigalliae”!), Zirga bass kārtīgi izdrebina (starp citu, viņa varenajam un zosādu uzdzenošajam vokālam ir atdota dziesma “Mājas kungs”), bet grupas jaunākais rekrūtis Osis aiz sitamo instrumentu krāvuma pierāda, ka viņš nav velti ņemts “debesukalēju” rindās. Subjektīvi ielīksmo Pētera firmas zīme - varenais kaujā sauciens “aiziet!”, pēc kura gribas mesties trakulīgā “mošpitā”. Starp citu, sestdien arēna laikam piedzīvoja lielākās šāda veida dejas savā pastāvēšanas vēsturē.
”Sen pagājuši tie laiki, kad tika sacerēti un no paaudzes paaudzē mutiski nodoti seni ticējumi, teikas un pasakas. Skaidrs, ka tādas tradīcijas vairs nekad neatgriezīsies un neatdzims. Mums par laimi, daudz kas ir pierakstīts un saglabāts. Šajā albumā gribam dot iespēju klausītājam atgriezties tajos senajos teiksmainajos laikos, kad mums blakus mita dieviņi, velni, raganas, vilkači un visapkārt Latvijā bija tik daudz mistisku un noslēpumainu vietu, par kurām mūsu senči zināja stāstīt,” ar šādiem albuma ievadvārdiem to tautās laida Pēteris Kvetkovskis. Koncertā viņš pats sniedza vēstījumu par katru no dziesmām, kas tām piedeva papildu vērtību.
Rezumējums: sen neviens “Skyforger” albums nav tā iekritis prātā jau ar pirmo tā noklausīšanās reizi un aizķēries tur uz palikšanu. Ja precīzāk, sen neviens nav tā paticis, bet varbūt tā paticis nav pat neviens un nekad. Piecas balles no piecām.