Recenzija: Mārtiņš Kanters – "Vēstulēs"

© Publicitātes foto

Viena no latvju mūzikas novitātēm (tādu gada pēdējos mēnešos ir ļoti daudz un būs vēl vaitrāk) – pagājušajā nedēļā kultūras centrā “Ulbrokas Pērle” ar prezentācijas koncertu tautās laistais Mārtiņa Kantera jaunais albums. Pēc skaita viņa diskogrāfijā tas ir ceturtais.

Jaunais albums veidots šobrīd aktuālajā „country” žanrā (tā vismaz domā/cer pats mūziķis…), vai, kā joko Mārtiņš Kanters, viņa veikums esot „Kantercountry” stilā. Albumā iekļautas desmit jaunas dziesmas, kuru lielākajai daļai autors vai līdzautors ir viņš pats. Ierakstos vēl piedalījušies arī tādi mūziķi kā Jānis Čubars, Juris Kristons, Modris Laizāns, Edijs Šimiņš, Kristaps Rullis, Māris Vitkus un Kaspars Pļavnieks.

„Šis ir ļoti satraucošs mirklis, jo patiesībā nododu klausītājiem daļu no sevis, savām domām,” prāto Mārtiņš. “Šķiet, ka tik personiska albuma man līdz šim nav bijis. Esmu pateicīgs saviem draugiem, kuri piedalījās albuma tapšanā, jo bez viņiem tas viss būtu tikai idejas līmenī!” Mūziķis jau anonsējis divus koncertus 2025. gadā: viens būs 1. martā Liepājas Olimpiskā centra Rožu zālē (biļetes būs pieejamas no novembra), bet otrs - 14. martā VEF Kultūras pilī.

Par to „Kantercountry” ir diezgan īpatnēji - Mārtiņš Kanters (exRuskis), šķiet, varētu izpildīt jebko un jebkādā stilā, un tas vienalga izklausītos pēc šlāgera. Te nu nāk prātā viņa amatbrālis Normunds Rutulis, kurš reiz neformālā sarunā apskatniekam teica “es jau labprāt gribētu maukt roku, bet ar tādu ģīmi un balsi es to taču to nevaru atļauties!” Ar Kanteru ir stipri līdzīgi - ar viņa eleganto, tomēr saldeno vokālu un tam atbilstošo vizuālo tēlu diemžēl nekas vairāk par šlāgeri “nespīd”…

“Priecāšos, ja to [jauno albumu] noklausīsies un izteiksi kādu atgriezenisko saiti. Ticu, ka tas nav Tavā mīļākajā žanrā, bet, kas zina, varbūt būs arī kāda nots, kas būs pa prātam,” apskatniekam ieminējās Kanters. Nu, nav jau tik traki, kādu noti te var atrast gan!

“Vēstulēs” ir pozitīvs un gaišas emocijas raisošs darbs, kas pilnīgi noteikti atradīs savu klausītāju. Piemēram, dziesma “Tu šorīt izskaties tik skaista” (par efektīgu ģitārskanējumu te un turpmāk laikam parūpējies Čubars), kuras izpildīšanas laikā koncertos klausītāji droši vien nespēs izšķirties, vai uzlūgt dāmu uz lēno deju vai tomēr meklēt kabatā šķiltaviņas. Gluži jauka ir arī “Kā apmaldījies suns” (arī tekstuālā ziņā), kas tiešām pretendē uz kantrī skanējumu, par “Sirdsdziesmas” hitiem vai vismaz zaļumbaļļu grāvējiem varētu kļūt “Slīkstot sajūtās” un/vai “Manā sirdī dziesma”, tomēr apskatnieka auss visvairāk sev tīkamo nošu atrada tituldziesmā “Vēstulēs” (tā albumā ievietota ar septīto numuru). No darvas pilēm - “Tāds ir mūsu ceļš” gan ir pārsaldināts gabals, to labāk atskaņot tikai baznīcās vai tamlīdzīgās iestādēs, taču, par laimi, šādu piļu te nav īpaši daudz. Rezumējot - albums ir visnotaļ atbalstāms darbs. Lai arī šlāgeris.

Izklaide

Ar dziesmu “Par cilvēku būt” klajā nākusi pazīstamā neoklasikas klaviermūzikas komponiste Aija Alsiņa. “Šis ir pirmais mans kopdarbs manā solo mūzikas karjerā - kopā ar dziedātāju un mūziķi Aneti Kozlovsku esam radījušas dziesmu ar vārdiem, atšķirībā no manas līdz šim izdotās instrumentālās mūzikas,” vēsta pati mūziķe.

Svarīgākais