Pirāti un viņu dzīvesveids gadsimtiem ilgi ir iedvesmojis rakstniekus un vēlāk arī filmu un seriālu veidotājus, taču daudz no tā, kas ir redzams ekrānos, nav patiesība, un īstie jūras laupītāji diezgan kardināli atšķīrās no izdomātajiem tēliem, vēsta kanāls “National Geographic”.
Pirāti bieži tiek attēloti kā varonīgi, romantizēti personāži ar labiem nodomiem vai īpaši godājamu statusu. Daudzās filmās, piemēram, “Karību jūras pirātos”, viņi ir harismātiski un savā veidā pat taisnīgi.
Tikmēr īstie pirāti galvenokārt bija rūdīti noziedznieki, kuri bieži izmantoja spīdzināšanu, slepkavoja iedzīvotājus, kā arī terorizēja un izpostīja ostu pilsētas. Viņu rīcības pamatā biežāk bija peļņas un izdzīvošanas motīvi, nevis cēli morālie apsvērumi, kā tas nereti tiek atspoguļots kino un literatūrā. Jāatzīst, ka uz pirātu kuģiem bija iekšējie uzvedības un kārtības noteikumi, pie kuriem viņi stingri pieturējās.
“National Geographic” aicina iepazīties ar mītiem un patiesībām par jūras vilkiem, kuri savu dzīvi veltīja laupīšanai!
Pirātisma “zelta laikmets” bieži tiek romantizēts filmās un literatūrā, taču, iedziļinoties faktos, ir skaidrs, ka šis laika posms bija daudz sarežģītāks un intriģējošāks, nekā to varēja parādīt jebkura filma. Periods no 17. gadsimta beigām līdz 18. gadsimta sākumam bija pagrieziena punkts jūrniecības vēsturē, un tas veidoja cilvēces priekšstatus par pirātiem.
Pirāti šajā laikmetā bija prasmīgi navigatori un taktiķi. Proti, Karību jūras reģions, kurā kuģoja spāņu galeonas - kara un tirdzniecības burukuģi -, kas bija piekrauti ar zeltu no Dienvidamerikas, kļuva par pirātu darbības teritoriju, un viņi to pārzināja labāk nekā savu kabatu.
Pretēji izplatītajam uzskatam, ka uz kuģiem valdīja nevienlīdzība un nemitīgi izcēlās dumpji, pirātu sabiedrība bija ļoti demokrātiska, un kapteiņus bieži ievēlēja pati apkalpe. Šī organizācijas struktūra apsteidza savu laiku, veicinot vienlīdzības un brālības sajūtu starp jūras bandītiem. Viņi uz saviem kuģiem pat ieviesa iekšējās uzvedības kodeksu, kas bija krass pretstats autoritārajam režīmam, kas tika piekopts citās tā laika flotēs.
Tāpat Holivudas filmās par pirātiem redzams, ka viņi apslēpj savus dārgumus, bet jāatzīst, ka tas lielākoties ir mīts. Pirāti labprātāk iztērēja savu laupījumu uzreiz, nevis to apglabāja. Šis nepareizais priekšstats ir veicinājis neskaitāmas dārgumu medības, kas, par nožēlu bagātību tīkotājiem, beidzās bez rezultātiem.
Pirātiem bija vajadzīgas ātras un veikli manevrētspējīgas laivas, kas varētu apdzīt kuģi, kuru viņi vēlējās aplaupīt, un pēc tam ātri doties prom. Šā iemesla dēļ īstie pirāti reti izmantoja lielus kuģus ar trim vai vairāk mastiem, kā tas bieži tiek rādīts filmās.
Lielākā daļa pirātu izmantoja šonerus ar vienu mastu, kam bija piestiprināts ievērojams skaits buru, lai maksimāli palielinātu ātrumu. Citreiz viņi laupīja arī ar seklas iegrimes laivām, kas ļāva ātri nokļūt lagūnās un upēs gar salu krastiem, kas savukārt palīdzēja izvairīties no lielākiem jūras spēku kuģiem.
Parasti par saviem upuriem pirāti izvēlējās kravu kuģus ar 8-12 jūrnieku komandu, kura nebija pārāk labi apbruņota cīņai ar iebrucējiem. Bieži pirātiem ar savu skaitu vien izdevās pārliecināt šādu kuģu apkalpi padoties bez cīņas, jo uz viena šonera varēja būt līdz pat simt jūras laupītāju.
Gandrīz katrā filmā, izrādē un grāmatā pirātu kuģu kapteiņi un apkalpe ir galvenokārt vīrieši, turklāt ne visai jauni. Taču pirātu “zelta laikos” vairums jūras laupītāju bija samērā jauni - lielākajai daļai bija ap divdesmit gadu. Jaunākiem vīriešiem bija vieglāk pārdzīvot nereti skarbo dzīvi uz kuģa, daudziem vēl nebija sievu un bērnu, tāpēc bija vienkāršāk doties piedzīvojumos.
Starp pirātiem bija arī daudz melnādainu cilvēku, bet daži slaveni pirāti bija sievietes! Anna Bonija un Mērija Rīda bija slavenākās sieviešu kārtas pirātes, taču bez viņām bija vēl daudzas citas, kuru vārdi diemžēl nav saglabājušies. Daudzas sievietes pirātes pārģērbās un izlikās par vīriešiem, lai tādējādi pasargātu sevi no “kolēģiem”.
Vēstures liecības stāsta, ka Mērija Rīda sāka ģērbties kā zēns jau agrā vecumā. Sākumā tas notika pēc mātes mudinājuma, lai viņa varētu saņemt mantojumu, kas tolaik pienācās tikai vīriešu kārtas mantiniekiem. Vēlāk, pusaudžu gados, Mērija uzdeva sevi par puisi, lai pievienotos Lielbritānijas armijai. Pēc dienesta armijā viņa apprecējās, bet pēc vīra nāves ap 1715. gadu pārcēlās uz Rietumindiju.
1720. gadā viņa līdzās Annai Bonijai, kura arī ģērbās kā vīrietis, pievienojās pirāta Džeka Rekhema komandai, lai nolaupītu kuģi “William”. Viņas pirātes karjera bija īsa, jo Rīda, Bonija un Rekhems tika arestēti pēc dažiem mēnešiem - 1720. gada oktobrī.
Rekhemam nāvessods tika izpildīts novembrī, taču Rīda un Bonija tiesas procesa laikā apgalvoja, ka abas gaida bērnu, kas aizkavēja nāvessoda izpildi. Tomēr 1721. gada aprīlī Rīda cietumā nomira, savukārt Bonijas liktenis nav zināms.
Vēl viena no visu laiku slavenākajām sievietēm pirātēm bija īriete Greisa O’Malija (1530-1603). Kopš vienpadsmit gadu vecuma viņa kuģoja kopā ar tēvu un brāli, bet pēc tēva nāves pārņēma vadību pār kuģi. Viņa tika uzskatīta par spēcīgu kapteini jūrā un gudru politiķi uz sauszemes. Viņa bija tik varena, ka pat izpelnījās audienci - oficiālu pieņemšanu - pie karalienes Elizabetes I (1533-1603).
Pirātu pārgalvīgie varoņdarbi jau sen kā ir folklorizējušies kultūrā un iedvesmojuši radīt ne vienu vien neaizmirstamu personāžu, kā, piemēram, Garo Džonu Silveru no “Bagātību salas” vai kapteini Džeku Sperovu no “Karību jūras pirātu” franšīzes. Pēdējo tēlu iedvesmoja jūras laupītājs Džons Vords (1553-1622).
Viņa iesauka bija “Sparrow” jeb “Zvirbulis”, tāpēc “Karību jūras pirātu” scenārija autori tādu pašu uzvārdu deva arī Džonija Depa atveidotajam varonim. Vords pirātu pasaulē bija pazīstams ne tikai ar savām jūras laupītāja dotībām, bet arī savu ekstravaganto stilu. Viņa ģērbšanās maniere kļuva par neatņemamu viņa tēla daļu, kas savukārt kalpoja par vēl vienu iedvesmas avotu pirātu filmu veidotājiem ar Džoniju Depu priekšgalā.
Vēl viens slavens jūras laupītājs bija Edvards Tečs (1680-1718), kas labāk pazīstams kā Melnā Bārda (“Blackbeard”). Viņš siroja galvenokārt Karību jūrā un Amerikas koloniju austrumu piekrastē. Leģendas vēsta, ka viņš bija iemantojis tik biedējošu slavu, ka daudzi citi pirāti labprātīgi atdeva visu savu laupījumu, lai tikai paliktu dzīvi. Melnā Bārda esot nomiris kaujā pēc tam, kad Virdžīnijas gubernators izdeva pavēli viņu nogalināt.