Recenzija: Saturn’s Husk – "Hurglass Of Human Ash"

© Publicitātes foto

Labas un sliktas ziņas pašmāju smagās mūzikas cienītājiem. Labās – pavisam klusi un nemanāmi jau jūlija sākumā iznācis ekselentā “doom / sludge / psychedelic metal” trio “Saturn’s Husk” jaunākais studijas darbs, sliktās – tas ir viņu pēdējais albums…

Instrumentālā smagmūzikas grupa “Saturn’s Husk” priecē klausītājus jau no 2014. gada, ik pa laikam apgādājot tos arī ar jauniem albumiem - iepriekš klajā nākuši “The Great Malefic” (2015), “Maree Noire” (2017), “Untitled 12” (2018) un “The Conduit” (2021). Grupas sastāvs - Jurijs Kaštanovs (soloģitāra, ritma ģitāra), Regnārs Breikšs (bass, ritma ģitāra), Armands Baranovskis (bungas, taustiņi, sempli). Arī jaunais lieldarbs, tāpat kā lielākā daļa tā priekšteču, ierakstīts pie Ģirta Laumaņa jeb Lomika viņa “Hodila Studio” Valmierā.

Laižot šo albumu tautās, “Saturn’s Husk” savā “Facebook” kontā pie viena arī paziņoja, ka šis, visticamāk, ir pēdējais izdevums, kas tiks piedāvāts no viņu puses - vismaz šādā stilā, šādā sastāvā un zem šāda nosaukuma.

“Tas, kas aizsākās pirms desmit gadiem un ko pirmsākumos pat nebija domāts piedāvāt plašākai auditorijai, ir izaudzis par šo brīnišķīgo, skanīgo piedzīvojumu,” raksta “saturni” (tulkojums varbūt nav īsti precīzs). “Šo gadu laikā esam piedzīvojuši laulības, šķiršanās, bērnu piedzimšanu, tuvu un mīļu cilvēku bojāeju, globālu pandēmiju, pat karu pie mūsu sliekšņa. Mūsu skaņa mainījās, mūsu vērtības attīstījās un augām arī mēs paši. Radošo atšķirību dēļ mūsu basģitārists Regnārs nolēmis atstāt grupu. Lai cik grūts un negaidīts bija šis lēmums, mēs respektējam sava biedra izvēli. Bet, ja viens no mums ir prom, “Saturn’s Husk” vairs nav…” Tiesa, mūziķi mierina, ka rakstot jaunu materiālu un “jūs varbūt kaut ko no mums atkal dzirdēsiet, bet ar citu nosaukumu.”

Nu labi, kā ir, tā ir. “Hurglass Of Human Ash” satur astoņus skaņdarbus, un šīs tiešām ir smagas, cienījamas un ļoti iespaidīgas atvadas. Sākums (“Bleach And Bones”) mazliet ir kā iešūpošanās, taču tikai pirmās trīs minūtes, jo pēc tam gan šī kompozīcija, gan arī viss albums kopumā turpmākajā tā gaitā pilnībā pārņem savā varā. Iekšas drebinoši postmetāliski ritmi ar “sludge” elementiem (vai arī otrādi), meistarīgas ģitāras, pasaules galu sološas bungas - viss, kā vajag! It īpaši tas attiecas uz tādām kompozīcijām kā “Voidgazer” (tajā ir pat vokāls), monumentālajām “Milwaukee Downpour” un deviņu minūšu garo “Dissociate, Dehumanize, “Destroy”, kā arī apskatnieka favorītgabalu “I Am The Redeemer” (arī ar kaut ko līdzīgu vokālam).

Starp citu, šo albumu straumēšanas servisa gigantā “Spotify” neatrast - vienā no skaņdarbiem izmantots kāds Čārlza Mensona intervijas oriģināls, savukārt tas momentā uzliek autortiesību aizsardzības ierobežojumus. Līdzīgu iemeslu dēļ no šī servisa izņemts arī albums “Maree Noire”, bet “saturni” tam atmetuši ar roku - lai jau, klausieties “Bandcampā”!

Ja šīs patiešām ir “Saturn’s Husk” beigas (varbūt tomēr piesaistīs citu basistu, taustiņnieku un skaņu efektu meistaru un pārdomās?), tad ļoti iespaidīgas, lai arī par pašu šo faktu ir skumji. Labi, ka mums vēl ir “Tesa”, “Nostra” un vēl dažas labas brigādes.

Izklaide

«Ja ziemā ķermenis un smadzenes nodarbojas tikai ar to, lai sasildītos, ja pirmajā pavasara saulītē mēs zaudējam galvu un ļaujamies lidojumam, ja vasarā tikai priecājamies un baudām, tad šķiet, ka rudens ir vienīgais laiks, kas ļauj apstāties un padomāt, kas mēs esam un kurp mēs ejam. Rudens liek mums mainīties, un varbūt tāpēc ir skumji un brīžiem nav viegli,» domā populārā dziedātāja Marija Naumova.

Svarīgākais