Recenzija: Nerātnie līgotāji - “Nerātnās Rock Līgo dziesmas”

Uz Līgo svētkiem katrs steidz pļaut iespēju tikt pie papildu naudas kā vien prot – mūziķi un citu radošo profesiju pārstāvji šo pļāvēju rindās ir vieni no pirmajiem. Protams, visi nevar spēlēt “Skroderdienas Silmačos”, rādīt “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” un rīkot Līgo dziesmu sadziedāšanās svētkus gleznainu ezeru krastos, tāpēc tiek iemēģināti netradicionālāki veidi – kas zina, varbūt izdosies?!

Lūk, arī albums “Nerātnās Rock Līgo dziesmas” ir viens no šādiem veidiem. Ieraksta dalībnieki slēpjas zem nosaukuma “Nerātnie līgotāji”, un, ja noklausīsieties šo albumu, taps ātri skaidrs, kāpēc viņi nevēlas sevi afišēt, tomēr tāpat saprotams, šīs nerātnās dziesmas izpilda profesionāli mūziķi.

“Kaut gan albuma nosaukums ietver vārdu “rock”, taču tajā sadzirdēsit daudz tautas un “country” mūzikas elementus. Skanējums ir bagāts ar tādiem instrumentiem kā dūdas, stabules, kara bungas, kurām cauri vijas jaudīgas roka ģitāras,” informē izdevēji.

Patiesībā “rock” te var saklausīt maz vai gandrīz nemaz - albumā iekļautajām dziesmām cauri vēdī šlāgermuzikantu un/vai zaļumbaļļu spēlētāju centieni “maukt roku”, lai gan pašiem par šādu žanru ir visai attāla izpratne. Izdevēju sniegtajā informācijā minēts šāds pieteikums: “Kā atzīmēja viens no Latvijas mūzikas apskatniekiem, kuram šis albums tika iedots vērtēšanai pirms publicēšanas: “Ja vien nebūtu tik atklāti tautas nerātno dainu pantiņi, tad nepārprotami šis liktos kā jauns Ivo Fomina vai “Raxtu Raxti” megahitu salikums.” Interesanti, kurš bijis šis mūzikas apskatnieks un vai vispār tāds ir bijis, jo līdz abiem minētajiem māksliniekiem “Nerātnajiem līgotājiem” ir kā rāpus līdz Ķīnai, un arī nekādas stilistiskās asociācijas nerodas.

Albuma pirmā dziesma “Viena pati Jāņu zāle”, kā arī “Es jums lūdzu jaunas meitas” gan atgādina kaut ko no daudzu iecienītā pirātu metāla vai vismaz roka, bet ar citiem gabaliem ir krietni bēdīgāk. Piemēram, “Alu, alu, alus puisi!” ir ierindas šlāgerdejas, kādas kādreiz stāvgrūdām tiražēja izdevniecība “Mapl”. No muzikālā viedokļa klausāmākās ir dziesmas, kurās pie mikrofona ir pielikta kāda dāma - “Es savam brūtgānam” un “Vecais mani ņēma”, ja vien varētu atslēgt tekstus.

Nu jā, bet tekstus atslēgt nevar un arī nedrīkst, jo uz tiem balstās visa šī salikuma filozofija. Ja īsumā, tad “Jānīšam zili pauti, Pēterītim puspelēki” te ir pieklājīgākais, un šis albums varētu likt sarkt pat Priekaimeitu Senča daiļrades piekritējiem. Izdevēju skaidrojums ir šāds: “Latviešu seksualitātes būtība ir atrodama nerātnajās dainās, kuras bieži vien

kļūdaini uztver kā nepieklājīgas un vulgāras. Tomēr vēsturiski šie dzejoļi kalpoja gan seksuālās izglītības nodošanai, gan auglības veicināšanas rituāliem”, un “tieši šīs latvju dainas ir izmantotas jaunā dziesmu albumā ar rokmūzikas skanējumu.”

Rezumējot - pabriesmīgs pasākums, labāk tomēr Jāņos klausīties visiem līdz brošai jau apnikušās līgodziesmas nekā šo savārstījumu, kas pretendē uz roka nišu. Tiesa, izdevējiem var piekrist: “Visdrīzāk lielu daļu šo dziesmu mēs nedzirdēsim radiostacijās, jo tās neizturēs cenzūras sietu dēļ atklātajiem vārdiem, taču pavisam noteikti šis varētu kļūt par vasaras Līgo ballīšu grāvēju.” Ņemot vērā to, ka pēdējā laika mūzikas tendences ir “jo stulbāk, jo labāk”, nevajadzētu brīnīties, ja kāds no šiem gabaliem vai pat viss albums parādīsies straumētāko ierakstu topā.