RECENZIJA: Jūdas Graši – “Atkal po!”
“Underground” mūzikas grupa “Jūdas Graši”, kas paši sevi piesaka kā “pank-šlāger-sviest-roka trio, kas nebaidās lirikā ietvert pa kādam skarbākam, taču trāpīgam un tautai vajadzīgam vārdam”, koncertos un festivālos ir manīti itin bieži, un arī studijas albumus izdod itin bieži, tikai tie kaut kā mēdz paslīdēt garām klausītāju uzmanībai. Šī kļūda jālabo!
Grupa radusies 90. gadu beigās, tās līderis ir vokālists un ģitārists Roberts Ūdris. Abi pārējie - ilggadējais šī trio basists Jānis Rozenbergs, kā arī relatīvi jaunākais rekrūtis Pauls Ķurbe pie bungām. “Jūdas Grašu” vietnē “Bandcamp” pieejamā diskogrāfija ir krietni plaša: albumi “Dieva darbi” (2003), “13” (2004), “Banānu republikas blūzs” (2005), “Tusiņš šķūnī” (DVD, 2009), “Sūdu ķīlnieki” (2014), “Apd****ies un mirt” (2016)”, “Par vietu” (2018) un “Sūdi ventilātorā” (2021) - visus pat neuzskaitīt. Ja par dziesmām, tad pazīstamākais hits laikam ir proletariāta himna “Es darbā laižu luni”, kas dzirdēts malu malās, bet varbūt ātrumā kāds meistardarbs ir piemirsies.
Visus grupas albumus vieno kāds fakts - brīdinošā uzlīmīte “Uzmanību, rupjības!” uz izdevuma vāciņa, un tā tur nav uzlipināta reklāmas nolūkos, bet gan ir nepieciešamība.
Jaunais albums “Atkal po**i!” ierakstīts studijā “Graboņa 21” pazīstamā pankroka un “underground” mūziķa Emīla Popa aizgādā. Kopumā 11 dziesmas, kuru stilistiskā ievirze ir… nav ne jausmas, kā to saukt. Pieņemsim, ka šlāger-panks ar smagā roka ģitārām. Lirikā viss ir “pa tiešo”, bet muzikāli “Jūdas Graši” ir aplam melodiski, tāpēc šo grupu var klausīties viegli, nepiespiesti un pat ar smaidu. Piemēram, tādas dziesmas kā “Stulbā dziesma” un/vai “Ideotu ķīlnieki”. Protams, caur šo smaidu un “sviestu” ironiskā veidā tiek paustas arī pavisam nopietnas atziņas par pašlaik pasaulē valdošo absurdu - kā dziesmā “Grēcinieks”, kurā tiek kaunināts baltais heteroseksuālais vīrietis: “Tu pie visa esi vainīgs / Tu nekad nebūsi laimīgs / Tu esi visiem parādā” - tas par to, ka viņš rada bērnus, veido ģimenes un neveicina migrāciju. Par šo pašu tēmu ir arī “Par vienlīdzību” - kaut kas taču mums nav kārtībā ar to toleranci un iekļaujošo sabiedrību… “Tik stulbi ir būt ideotam / Bet vēl stulbāk būt viņu ķīlniekam / Jo vienīgais, ko vari darīt, ir būt novērotājam” (no dziesmas “Ideotu ķīlnieki”) - “Jūdas Grašiem” vajadzētu izdot savus tekstus atsevišķi, jo organiski ieklāt tos melodijās viņiem kaut kā nesanāk plus Robertam Ūdrim ir diezgan atbaidošs vokāls.
Ir atkal proletariātam veltīts ironisks skaņdarbs “Par darbu” - arī to ir vērts noklausīties. Nu jā, vēl varētu ieteikt kādu dziesmu, kas droši vien kļūs populāra attiecīgā reibuma pakāpē (vai restotā vidē), taču tās nosaukumu nepārkāpjot pieklājības robežas nu nekādi nav iespējams uzrakstīt - meklējiet to albumā ar numuru 5. Jauks albumiņš!