Dziedātāja Aija Andrejeva šogad atzīmē savu muzikālās darbības 20. gadskārtu, un, atskatoties uz šīm divām desmitgadēm, jāatzīst, ka Aija jeb iepriekš Aisha bijusi ļoti ražīga ne tikai koncertos, bet arī studijas darbos – nupat klajā nākušais albums “Tagadne” ir pēc skaita jau astotais viņas karjerā.
Kopš iepriekšējā albuma “Es iešu tālāk” izdošanas 2020. gada jūnijā varbūt arī nav pagājis nemaz tik ilgs laiks, tomēr Aijai šie četri gadi droši vien ir bijuši kā mūžība - sīkums par kovidu un tā radīto dīkstāvi, taču 2021. gada 27. decembrī piedzīvotais tēva zaudējums bija pamatīgs trieciens. Nebūtu brīnums, ja jaunais albums varētu jauši vai nejauši būt kā veltījums Alex un viņa gaitu turpinājums, un kaut kādā ziņā tā arī ir.
“Pusgadu pēc albuma rakstīšanas aizsākuma aizsaulē aizgāja mans tētis, un es teicu Kasparam [Ansonam] un Tomam [Mikālam], ka mums jāturpina mana tēva aizsāktais ceļš un jāraksta roka albums - jārada tas, kas arī man pašai vislabāk piestāv. Kaspars manas vēlmes ņēma vērā, un, ja arī albumu gluži nevar nosaukt par roka albumu, tas ir krietni smagāks nekā mūsu līdzšinējie kopdarbi,” to apstiprina arī pati Aija.
Taču “krietni smagākā nekā mūsu līdzšinējie kopdarbi” ierakstiem beigu galā pievienojies “Baltic Groove Orchestra” Jāņa Ivuškāna vadībā - kopā ar simfonisko orķestri ir praktiski neiespējami iespēlēt kaut ko smagāku, pat ja “līdzšinējie kopdarbi” bijuši attiecināmi uz popmūzikas nišu. Tā arī ir - no “Tagadnē” iekļautajām desmit dziesmām plus instrumentālā ievada uz rokmūzikas gabalu var pretendēt vienīgi radiostacijās jau izskanējušais “Jūk”, kas ir bagātināts ar elegantu ģitārskaņu, taču arī ar anša repošanas mākslu. Starp citu, lai arī par šo dziesmu dzirdētas skeptiskas atsauksmes, “Jūk” ir viens no labākajiem “Tagadnes” skaņdarbiem, ja ne pats labākais - uz šo godu vēl varētu pretendēt vienīgi monumentāli himniskā “Pēkons pāries”.
Albuma jaunrades process esot aizsācies jau pirms trīs gadiem kādā mazā Alpu ciematiņā Francijā, kur Aija kopā ar saviem draugiem - producentu Ansonu un taustiņnieku Mikālu - sarakstījuši tā pamatu. Pati Aija norāda, ka jaunais albums ir izdots laikā, kad aprit 20 gadi kopš viņa ir uz skatuves, un “tas ir dažāds - roķīgs, lirisks un vienlaicīgi smeldzīgs - tāds kārtīgs svētku albums.”
Par dažādību var piekrist, tikai šoreiz albumā ir ļoti maz dziesmu, par kurām varētu teikt, ka tās ir aizraujošas. Bez abām jau minētajām vēl varētu pieminēt Aijai tipisko dziesmu “Strīpiņa”, kas sākotnēji šķiet kaitinoša, bet vēlāk nākas konstatēt, ka tai piemīt netikums iesēsties galvā uz ilgu laiku, varbūt pat visu dienu. Starp citu, “Strīpiņa” ir veltījums bijušajiem puišiem - vismaz tā albuma prezentācijas koncertā jokoja Aija. Viņai par katru no albumā iekļautajām dziesmām bija savs stāsts, un, kad tos uzklausa, tad uz tām paveras cits skats. Piemērs - albumu noslēdzošā “Kāzu dziesma”, kas šķiet te iemaldījusies aiz pārpratuma, taču izrādās, ka tā ir komponista Kārļa Lāča sacerētā dāvana Aijai un Jānim Aišpuram viņu kāzās. Ja tā, tad šo mūzikla stilā ieturēto skaisto melodiju var pieņemt kā albuma bonusa treku - it īpaši tāpēc, ka tā te iekļauta kā pati pēdējā, uzreiz aiz “Pērkons pāries”, kas šķiet daudz loģiskāks albuma noslēgums.
Vēl jāpiemin tituldziesmu “Tagadne”, kas gan albumā iekļauta ar astoto numuru - tā būtībā vienīgā pilnībā attaisno simfoniskā orķestra piesaisti šī albuma ierakstam. “Lai ierakstītu Aijas jauno albumu, tika izmantoti ļoti lieli cilvēku resursi, kas prasīja arī milzīgu savstarpēju uzticēšanos, jo īpaši manā un orķestra vadītāja Jāņa Ivuškāna starpā,” skaidro Kaspars Ansons. “Mūsdienās, kad datori uzbrūk mākslai, dzīvo instrumentu ieraksti ir liela vērtība, kas padara visu procesu interesantu, atšķirīgu un nebijušu - gan man, gan Aijai. Kopumā albuma radīšanas process ir bijis garš un daudzas domas par saturu pieslīpējušās laikam ejot - vairāk nekā divu gadu garumā. Ceru, ka klausītāji to novērtēs.”
Par “Tagadni” dzirdētas arī ļoti sajūsminātas atsauksmes - tātad klausītāji to tiešām ir novērtējuši. Taču apskatnieks šai sajūsmai nepievienosies. Labs albums, bet ne vairāk.
