"Nav jau tā, ka no rīta līdz vakaram gribu runāt tikai par dibeniem, ka nekas cits bez seksa mani neinteresē," saka skandalozi slavenais modes mākslinieks Dāvids (45). No 26. marta kopā ar pazīstamo modes mākslinieci Elitu Patmalnieci viņš vadīs jaunu sarunu šovu Modes brokastis.
Kā vecs Grinčs
– Pusotru gadu esi klusējis un apzināti vairījies no publicitātes. Bija grūti tevi pierunāt atgriezties kameru priekšā?
– Šoreiz nebija grūti. Tāpēc, ka pazīstu tos cilvēkus, kas veido šovu. Vienīgais pārbaudījums būs strādāt kopā ar Elitu. Mēs zinām viens otru jau sen, taču neko kopā neesam darījuši. Elita ir tik ļoti atšķirīga un tajā pašā laikā tik ļoti savējā, ka domāju: rezultāts varētu būt pat lielisks.
– Kā sola šova veidotāji, tās būs nopietni ironiskas sarunas par to, kas mums mugurā un kas galvās. Kas tev pašam šodien ir mugurā?
– Vecas trenūzenes un gumijas zābaki. Nekad neesmu iesprindzis uz apģērbu, tāpēc nesaprotu, kāpēc ar sievu kādreiz tikām uzskatīti par Latvijā stilīgākajiem. Tiešām brīnos. Patiesībā, situācija ir diezgan kurioza: kad pirms nepilna gada atgriezos Latvijā, domāju, ka uz brīdi, tāpēc visas drēbes palika Ķīnā – jo es tur dzīvoju. Šis brīdis ir ievilcies, un tas nozīmē, ka man tīri fiziski nav ko vilkt mugurā. Labi, ka puika atsūtīja kurpes, pats uzšuvu sev pāris kreklu. Taču man tagad ir iespēja savu garderobi veidot no jauna. Es gan īsti nezinu, kā to darīt. Jāpajautā kādam gudrākam, kas jāvelk mugurā vīrietim četrdesmit piecos gados. Man liekas, ka joprojām ģērbjos kā jauns cilvēks, bet es taču esmu vecs ķēms!
– Kas šodien notiek tavā galvā?
– Vai, dieniņ! Es esmu palicis neiecietīgs un nejauks. Skatos televīziju un eju pa gaisu, jo viss mani tracina, kaitina, viss man riebjas! Esmu kā tāds vecs Grinčs: sēžu mājās un visus kritizēju. Un uztraucos, ka ar Latviju nebūs labi. Nav jau labi. Līst pašam kaut kur iekšā? Nē, domāju, ka ar savu lielo muti Latvijai varu vairāk palīdzēt. Zini, kas man galvā? Es cepos par jauniešiem. Nepietiek, ka mēs esam zudusī paaudze: kad sabruka Padomju Savienība, mēs, divdesmitgadnieki, palikām pie sasistas siles, bez nākotnes. Lielākā daļa manu vienaudžu nav nekas. Nulles. Un nekad nekas arī nebūs. Un tagad ir nākamā zudusī paaudze – arī šodienas divdesmitgadnieki būs nulles. Viņiem nebūs ģimenes, nebūs bērnu, jo viņiem nav naudas, nav darba. Viņiem nekā nav un arī nebūs. Jo viss ir beidzies! Un par to es esmu uztraucies. Nesen pie manis bija atbraukuši dēla bijušie klasesbiedri, un, kad viņiem pajautāju, kā kuram iet, sapratu: labāk nebūtu prasījis...
Var aizbraukt jau rīt
– Tavs dēls Bruno (22) jau gandrīz divus gadus ir prom no Latvijas, dzīvo un mācās Ķīnā.
– Jā, un paldies Dievam! Nevaru iedomāties, kas būtu noticis, ja mēs tādu lēmumu nebūtu pieņēmuši un nebūtu aizbraukuši uz Ķīnu. Viņš taču nevienam te nav vajadzīgs, viņa prasmes nav vajadzīgas. Pasaki, ko te var darīt jauns cilvēks? Ņemt kredītu, lai studētu Latvijas augstskolā? Divpadsmit procenti cilvēku ar augstāko izglītību ir bez darba! Šai izglītībai te nav nekādas jēgas, tā nevienam nav vajadzīga! Kam Latvijā vajadzīgas tik daudzas augstskolas? Kad man vajag atrast šuvējus vai cilvēkus, kas prastu darīt elementārus darbus, tas nav iespējams. Nav, kas strādā!
Man nepatīk, ka cilvēki, kas vada valsti, nesajēdz, no kurienes rodas nauda. Kādam tā taču ir jānopelna! Iekams viņi izmaksā sev algas, lai padomā, kā to naudu nopelnīt. Bet viņi par to nedomā! Viņi tikai arvien piegriež skābekli un tad brīnās, ka neesam Latvijas patrioti. Kādi patrioti varam būt, ja neko citu kā vienu vienīgu zagšanu esam redzējuši divdesmit gadu garumā?! Nu, piedodiet, man kaut kā tas viss riebjas.
Godīgi pateikšu: es nebalsoju ne par vienu – es iemetu tukšu aploksni. Un, paldies Dievam, ka tā darīju. Vēl šaubījos par Vienotību, bet labi, ka nenobalsoju. Diletantu armija savākusies, absolūti bezspējīgi bezzobaini muļķi, vienkārši pretīgi!
– Tava ģimene neapsver iespēju uz Ķīnu pārcelties pavisam?
– Tas var notikt jau rīt – ka mēs savācam mantas un braucam prom. Doma tāda ir katru dienu, starp citu.
– Antra arī būtu tam gatava?
– Protams! Mēs esam tāda mafija, ka viens bez otra nekur! Meita [Bertai ir 15 gadu] par to tik sapņo, ka varētu aizbraukt uz Ķīnu pie brāļa.
Kaut kas jāēd ir!
Pirms četriem gadiem intervijā Neatkarīgajai Dāvids stāstīja, ka savas ambīcijas Latvijā ir apmierinājis, tagad jādomā tālāk, kā uztaisīt biznesu. Un devās iekarot Ķīnu. Bizness Šanhajā ritēja ne bez starpgadījumiem: kompāniju vadīja amerikānis, kurš, kamēr Dāvids bija Latvijā, viņu apzaga – nozaga zīmogus un reģistrācijas dokumentus. Šobrīd notiek izmeklēšana un gaidāmi tiesu darbi.
– Esmu samaksājis 200 tūkstošus dolāru, lai atvērtu uzņēmumu Ķīnā. Tas bija dārgs prieks. Kamēr to visu dabūs atpakaļ, esmu paralizēts. Bet nekas nav apstājies, mans bizness tur ir tikai piestājis.
– Jau pirms diviem gadiem medijos izskanēja informācija, ka tu grasies atvērt veikalu Rīgā, kurā būs iespējams iegādāties tavas jaunākās apģērbu kolekcijas. Kāpēc veikals netika atvērts?
– Telpas jau bija gatavas, jau bija noteikts datums, kad veikalam jāveras vaļā, bet pēdējā brīdī kopā ar domubiedriem pieņēmām lēmumu veikalu neatvērt. Domāju, ka šis lēmums bija pareizs – jo tā būtu bijusi pašnāvība. Paskaties, kas notiek Latvijā nodokļu un pirktspējas ziņā. Man jau ir bēdīga pieredze ar savu modes namu. Ir daudz kas darīts, daudz esmu mēģinājis pierādīt, ka Latvijā dizaina jomā var kas pastāvēt, bet diemžēl visi šie eksperimenti bijuši tikai eksperimenti.
– Bizness Ķīnā arī bija eksperiments?
– Jebkurš bizness ir eksperiments, jo tu jau nekad nezini, vai tas aizies. Nē, Ķīnā tas ir normāls bizness, bet Latvijā... Pirms atvērt veikalu šeit, tu veic visus iespējamos aprēķinus, aizņemies bankā naudu, riskē, ka bizness varētu arī neaiziet, un tad atnāk tāda Vienotība un, acis nepamirkšķinot, pasaka, ka viņi nav vainīgi – tie ir regulatori, kas nepilna gada laikā var atļauties elektrībai pacelt cenu par divdesmit pieciem procentiem. Un tu esi bankrotējis, vēl neko pat neiesācis – jo savos aprēķinos to nebiji iekalkulējis. Tev pat sapņos nerādījās, ka pacels nodokļus!
Tā pati varza, kuru esi barojis, tev kož rokās un neko neļauj darīt. Par ko viņi domā?! Kā Latvija pelnīs, ja tā neko neražo? Divdesmit gadu laikā ir izputināts viss, ko varēja izputināt! Un neviens jau nedomā, kā sakārtot mazo un vidējo biznesu. Par lielo biznesu vispār nevaram runāt – ne mums ir darbaspēks, ne resursi. Bet vai mazajam un vidējam biznesam kaut viens santīms ir iedots? Mūsu nabaga zinātniekiem kāds ko ir iedevis? Visi mūsu gaišie prāti ir prom! Totāls bezsaimnieciskums!
– Tev allaž bijis kategorisks viedoklis par to, kas notiek Latvijā. Vai arī no Ķīnas turpināji sekot tam, kas notiek mūsu politikā?
– Protams. Un arvien pārliecinājos, ka visi, kas līdz šim bijuši valdībā, ir nekam nederīgi un bezatbildīgi. Neesmu redzējis, ka viņu neizdarības dēļ būtu izmaksātas kompensācijas vai kaut viens sēdētu cietumā. Vai kāds ir atmaksājis nozagto naudu? Kā tas nākas, ka nevienam no šiem ķēmiem – savādāk viņus nemaz nevaru nosaukt – ne par ko nav jāatbild?! Kā viņi var apelēt pie sirdsapziņas un prasīt, lai maksājam nodokļus, lai nepērkam kontrabandas preci? Kaut kā taču jādzīvo ir, kaut kas jāēd ir! Ja nebūtu kontrabandas preču, Latvijā sen visi būtu badā nomiruši!
Vai viņi vispār apjēdz, ka daudziem taču vispār nav ko ēst, nav par ko laist bērnus skolā? Arī, esot Ķīnā, mūsu valdības dēļ man bija situācijas, kad aiz kauna nezināju, kur acis likt. Par to pašu bēdīgi slaveno nasing spešal, kurš ir speciālists pilnīgi visās jomās. Brīnums, ka viņš vēl nevada slepeno raķešu bāzi! Es nezinu, kā citiem, bet man ir kauns, es to nevaru izturēt, man vienkārši nāk vēmiens! Labi, pietiek par politiku, citādi es sajukšu prātā!
Vecs un šausmīgi nesmuks
– Daudziem televīzijas skatītājiem tu esi palicis atmiņā ar savu skandalozo tēlu Dāvidšovā. Vai pa šo laiku, kopš biji pazudis no publiskās aprites, esi mainījies?
– Miroņi tikai nemainās. Pat akmeņi mainās un vairojas. Kad nokūst sniegs, to atkal ir tik daudz! Jā, manā dārzā vairojas akmeņi un kurmju rakumi. Nu nezinu, vai baigi esmu mainījies. Vienīgais – vecs esmu palicis. Un nesmuks šausmīgi. Attiecībā pret bērniem esmu ļoti, ļoti mainījies – esmu palicis daudz izprotošāks. Žēl, ka tas klikšķis neatnāca ātrāk.
Bet vispār esmu kļuvis ļoti liels miera mika. Un ir tāda sajūta, ka man no jauna ir jāiemācās staigāt. Kāpēc tā, es nemāku saprast. Gan jau atkal viss parausies un būs kārtībā, bet, iespējams, tas ir vecums. Man vairs nekur negribas iet, nekur negribas ilgi aizkavēties. Es ļoti taupu savu privāto dzīvi.
– Vai tu taupi arī naudu? No kā tu šodien dzīvo, ja reiz bizness Ķīnā ir piestājis?
– Man ir klienti. Dzīvei jau naudas pietiek, par to es neuztraucos. Tikai mani ļoti nomāc fakts – vai nu savu pensijas vecumu Latvijā nesagaidīšu, vai – ja sagaidīšu, man nebūs pensijas. Tāpēc domāju: cik vien var, nauda jābāž zeķē. Un, lai mani neuzskata par musinātāju, bet, cik vien iespējams, vajag nemaksāt nodokļus. Esmu pārliecināts, ka līdzīgi domā daudzi, un pareizi domā. Jo neviena valsts par tevi nerūpējas un nerūpēsies. Mūsu valdība taču dzīvo kosmosā! Tāpēc visiem parastajiem cilvēkiem iesaku paļauties tikai pašiem uz sevi. Neesiet Antiņi, te vairs nav kam ticēt!
Jā, mēs, latvieši esam mazdūšīga un gļēva tauta, kas tikai dzied un danco, un kopj kapus. Ne velti mūs vienmēr kāds ir paverdzinājis, un tagad to darām paši, vairs nav ko vainot. Mēs esam agrāra valsts, atpalikusi, te ir viduslaiki. Pat elektrība ziemā te biežāk nav, nekā ir, un neviens pat neuzskata, ka par to, ka elektrība nav bijusi, ir jāizmaksā kompensācijas. Tev var nesniegt pakalpojumu, un tas ir pašsaprotami, ka neviens par to nav vainīgs. Tu kā klients esi absolūti beztiesisks. Tādi precedenti iespējami tikai Latvijā – ka mēnesi var nebūt elektrība, bet neviens neuzskata par vajadzīgu pat atvainoties!
Patīk, tikai ir skumji
– Tev vienmēr bijusi kritiska, bet reizē veselīga pieeja dzīvei: pats visu dari, nevis gaidi, kad kāds kaut ko ieliks mutē. Tāds vienmēr esi bijis – mērķtiecīgs un neatlaidīgs cīnītājs?
– Kas attiecas uz modi – ar to sāku nodarboties ļoti mērķtiecīgi. Jo man ļoti patika tas, ko es daru! Joprojām patīk. Un tas nu gan nebija godīgi, ka mani sauca par līdēju. Visi mani lielākie panākumi tika sasniegti ārzemēs, un tiem cilvēkiem, kas tur sēdēja žūrijā, es neko nenozīmēju. Visos konkursos, kuros piedalījos, man bija tikai Grand prix un pirmās vietas, un es to nopelnīju ar savu darbu.
Runājot par biznesu – vienmēr esmu gribējis ko vairāk, bet tā pa lielam nekad nekas nav sanācis. Ir grūti, jo tu viens neesi cīnītājs. To nu esmu sapratis: dabūt uzticamu, prasmīgu un zinošu komandu ir ļoti grūti. Tāpēc es šūmējos par to augstāko izglītību: visi nevar būt juristi, diplomāti un padomnieki. Ir jābūt šauri dalītai darbu specifikai, un katram jāzina savs darbs perfekti.
Latvijā es vienkārši nevaru strādāt, un esmu jau samierinājies, ka tā tas ir. Vairs necīnīšos. Es negribu, man ir apnicis! Nē, cīnītājs es vairs neesmu. Es esmu ļoti bēdīgs par to, kas šeit notiek. Un domāju, ka tas ir tikai sākums. Būs vēl sliktāk. Tas, ka mums ir elektrība un internets, vēl nenozīmē, ka mēs dzīvojam 21. gadsimtā. Mums nav ražošanas, mums ir tikai amatniecība, un tas ir zemākais līmenis. Viss bizness, kas Latvijā ir kaut cik nozīmīgs, pieder ārzemniekiem, visa peļņa tiek eksportēta. Viss ir pārpārdots. Nekustamajā tirgū deviņdesmit procenti pieder skandināviem. Te, man apkārt, visa zeme pieder dāņiem. Arī tāpēc mums viss te ir beidzies. Mēs esam bijuši banānu republika un tāda arī būsim. Diemžēl.
– Kur tu jūties harmoniskāk – pasaules metropolē Šanhajā, dzīves notikumu virpulī, vai šeit, savās lauku mājās, absolūtā mierā un klusumā?
– Es ļoti labi jūtos miljonu pilsētās, augstos debesskrāpjos, skaistos interjeros, ātros vilcienos un milzīgos viaduktos. Ķīnu es ļoti mīlu, un mana ģimene to ir iemīlējusi. Lai man neviens nepārmet, bet man patīk arī Ķīnas politiskā iekārta. Es tajā redzu vairāk plusu nekā mīnusu un domāju, ka mums vairāk vajadzētu mācīties no ķīniešiem. Tur cilvēki nav bez darba, tur cilvēki nav badā. Cepuri nost ķīniešu priekšā par to, ka politiķi, kas pieķerti korupcijā un neizdarībā, tur saņem reālu sodu, arī cietumsodu.
Protams, man ļoti patīk arī laukos – iet uz mežu sēņot, rakties pa dārzu, klausīties putnu balsīs, vērot saullēktu un saulrietu, baudīt klusumu. Es pateikšu godīgi: daudz kur esmu bijis, daudz ko redzējis, bet tik skaista daba, kāda ir Latvijā, nav nekur. Un tik ekoloģiski tīra vide, kāda ir Latvijā, arī vairs nekur nav. Pasaulē viss ir izpostīts un pietaisīts. Reti kur vairs ir vardes un sliekas, putni, kur tie dabiski ligzdo. Par zivīm un tīru ūdeni vispār nerunājot, viss ir sagandēts. Tāpēc man Latvijā patīk. Tikai man šeit ir ļoti skumji.