Recenzija: Baiba Ozoliņa – "Liku bēdu zem"

Dziedātājas un dziesmu autores Baibas Ozoliņas debijas albums “Liku bēdu zem” lipināts kopā palēnām, pa singlam vien, pa singlam vien, un tā nu divu gadu laikā tas arī satapis - astoņas dziesmas latviešu valodā, tostarp gan zināmi un radio topos iekļuvuši singli (“Liku bēdu zem”, “Vairāk kā vārdi”, “Viegli sirds mana sitas”), gan iepriekš nedzirdētas kompozīcijas. Mūzikas autore ir pati Baiba, savukārt vārdi tapuši sadarbībā ar tādiem pazīstamiem mūziķiem kā Gatis Mūrnieks, Agnese Rakovska, Kate Elpo un Jānis Niedra. Producents - Gints Stankevičs.

Kad Baiba 2021. gada novembrī debitēja uz latvju mūzikas skatuves (ar singlu “Viegli sirds mana sitas”), šķita, ka viņa varētu ieņemt interesantu popa ar etnomūzikas piesitienu nišu (tai atbilstu arī “Liku bēdu zem”, “Tec, laimīte” un “Nāc, māsiņa, ciemoties”), taču tik precīzi tomēr nav sanācis. “Lai arī pārstāvu popmūzikas žanru, vairākās savās dziesmās esmu ievijusi latvisko dzīvesziņu, jo ticu, ka tautasdziesmās varam smelties spēku, un tās ir daļa no mums,” šo ievirzi apstiprina arī pati Baiba. Taču vienalga albums ir pārsteidzoši nobriedis un pārliecinošs - viegls, dejojams un optimistisks pops, kas neliek lauzīt galvu par zaudēto mīlestību, sevis meklējumiem vai grūto dzīvi, bet nepiedāvā arī klišejiskās glupības, ar kurām tik pārpilna ir latvju popmūzika.

Dziesmas “Liku bēdu zem” un “Viegli sirds mana sitas” jau kļuvušas par Baibas vizītkarti, tomēr arī pārējie gabali vērtējami ar plus zīmi, piemēram, stilīgā “Vairāk kā vārdi”, pacilājošā “Vai mēs varam vēl vairāk” un ļoti skaistā “Tec, laimīte”, savukārt par apskatnieka pārsteigumu kļuva iepriekš nedzirdētā, intriģējošā “Kāpēc mēs darām tā”. Nu, un albuma noslēgumā kā bonuss ieliktā “Nāc, māsiņa, ciemoties” - ziemīga gada nogales svētku tematikai veltīta pērle, ko var droši bez dūšas apšķebināšanas klausīties arī salkanajos Ziemassvētkos. Protams, nekādas augstās mākslas te nav (un arī nevajag), taču piesieties varētu varbūt vienīgi pie “ņaudīgās” “Upe jautā” - lai arī dziesma nav slikta, tā tomēr krīt ārā no kopējās noskaņas. Vēl - no Baibas gribētos mazliet drošāku dziedājumu: ja “es meitiņa kā rozīte”, tad tā, lai šķistu, ka uzsista dūre galdā un palekusies uz tā novietotā karafe, un visām pārējām potenciālajām “meitiņām kā rozītēm” nerastos jautājumi, kura te ir galvenā!

“Galvenais albuma vēstījums ir likt bēdu zem akmens - nenest līdzi emocionālu bagāžu, kas traucē elpot. Tec, laimīte, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās, liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama - lai arī bieži tas nebūt nenākas viegli, šajās rindās ir dziļa jēga un padoms,” prāto Baiba. “Šajā albumā iekļautās dziesmas ataino diezgan plašu emociju gammu. Labprāt radu dziesmas, kuras uzlabo garastāvokli gan pašai, gan citiem, taču ne visas albuma dziesmas ir jautras un enerģiskas - arī skumjas un ilgas ir daļa no manis, un tās ir jāpieņem. Piemēram, dziesma “Tec, laimīte” tieši ir par savu ēnas puses pieņemšanu. Manuprāt, ir ārkārtīgi būtiski sevi pieņemt ar visām savām personības šķautnēm - pieņemt arī to, ko gribētos sevī mainīt. Neizdarīt uz sevi negatīvu spiedienu un nedzīt sevi zemē, jo apkārt ir gan apstākļi, gan cilvēki, kuri jau tāpat to dara. Tādēļ katram jābūt atbalstam pašam sev, tā vietā, lai nemitīgi sevi kritizētu. Mans novēlējums klausītājiem - būt mierā pašiem ar sevi.”

Starp citu, Baiba Ozoliņa vienā albuma izdošanas aspektā ir bijusi pavisam novatoriska: šis lieldarbs, protams, ir pieejams straumēšanas servisos, taču limitētā versijā tas izdots arī tādā kā “hibrīdalbuma” formātā, proti, ar glīti noformētu bukletu, kurā ir dziesmu teksti un skaistas fotogrāfijas, bet…bez paša CD. Tā vietā ir QR kods, kas ved uz albuma straumēšanas vietni, sak, nav ko piesārņot māju ar dažādiem lūžņiem! Skaista un interesanta dāvana savējiem. Vai vismaz savdabīga.