Dailē atklāj Vārnu ielas republiku

Jāņa Grīziņa leģendārās Rīgas proletariāta bērnu sāgas Vārnu ielu republika jauniestudējums Dailes teātrī šo rindu autoram kalpoja par pamudinājumu palūkoties pagātnē – gan uz pašu darbu, gan uz tā radītāju.

Gluži negaidot, izrādījās, ka, pārfrāzējot kulta režisora Deivida Linča varoņa aģenta Kūpera sapnī redzēto vēstījumu seriālā Tvinpīka, ne tikai pūces nav tās, par ko izliekas. Arī Grīziņkalna vārnu izcelsme ir noslēpumā tīta.

Kreiss vai komunists

Jānis Grīziņš – īstajā vārdā Jānis Voldemārs Griķis – padomju gados Latvijā tika pozicionēts kā pāragri mūžībā aizrauts kreiss proletāriešu rakstnieks ar nepārprotami komunistisku orientāciju. Iespējams, šajā uzstādījumā slēpjas pirmā nepatiesība. Jā – kreiss! Kāds galu galā lai būtu puisis, kas audzis Grīziņkalna strādnieku kvartālā? Sociāldemokrātu idejas 20. gadsimta sākumā tur bija tikpat ierastas kā smagais darbs rūpnīcās. Vai komunists? Drīzāk gan nē! Atcerēsimies, ka, izmantojot pirmo iespēju, 1921. gadā Grīziņš, kuru pasaules kara batālijas aizvedušas uz Krieviju, atgriežas Latvijā. Ja viņš būtu komunists, visticamāk, paliktu Krievijā kā tūkstošiem šīs ideoloģijas apmāto latviešu. Un diezin vai Latvijas Republikā kāds ierēdnis komandētu uz doktorantūras studijām Sorbonas universitātē (Parīze) maskējušos komunistu. Visticamāk, Jānis Grīziņš ir kreisi noskaņots, talantīgs Latvijas Universitāti beidzis jurists. Parīzē nepilnu trīs gadu laikā viņš tiek līdz doktora eksāmenu kārtošanai, bet tad notiek kas traģisks. Kā teikts enciklopēdijā: "Pārslodze un līdzekļu trūkums saasināja nervu slimību. 1929. gadā G. ievietots psihiatriskajā klīnikā Parīzē, bet 1931. gadā pārvests uz Rīgu [..]".

Internetā jau vairākus gadus ir pieejams Vārnu ielas republikas teksts ar Valda Egles komentāriem. (Skat. blogā http://vekordija.blogspot.com/2008/04/jnis–grzi–vrnu–ielas–republika.html) To autors cita starpā izvirza versiju, ka Grīziņa slimībā vainojamas sifilisa izraisītās komplikācijas. Mūsdienās, protams, ir vienalga – pārslodze, iedzimta vai iegūta slimība – diemžēl Jānis Grīziņš Sarkankalna psihiatriskajā klīnikā pavada atlikušo mūžu.

Meli par nāvi

Piederu pie tās paaudzes bērniem, kas skolā gandrīz vai apraudājās, uzzinot, ka manas mīļās Vārnu ielas republikas autoru nošāvuši fašisti. Iespējams, to teica skolotāja, varbūt kaut ko līdzīgu dzirdēju kādā Grīziņam veltītā radioraidījumā. Šodien tomēr neatrodu tiešus apgalvojumus par šo fašistu pastrādāto neģēlību, ja neskaita fragmentu no Bruno Saulīša ievada Jāņa Grīziņa grāmatas otrajam izdevumam. "[..] 1929. gadā apdāvinātais rakstnieks un zinātnieks jau atrodas vienā no Parīzes vājprātīgo namiem, bet pēc gada Rīgas psihiatriskajā slimnīcā Sarkankalnā. Vācu okupācijas laikā te visus slimniekus fašisti iznīcina."

Citāts jauks, bet ir kāda nesakritība! Kā Jāņa Grīziņa nāves diena enciklopēdijās ar jautājuma zīmi tiek norādīts 27. jūnijs. Fašistiskās Vācijas karaspēks Rīgā ienāk tikai 1. jūlijā, tāpēc nacisti nu nekādi nevar tikt vainoti Grīziņa noslepkavošanā. Vēstures avoti apgalvo, ka psihiatrisko klīniku pacientu iznīcināšana notikusi 1941. gada rudenī un tajā piedalījusies šmucīgā Arāja banda – Latvijas

20. gadsimta kauna traips. Atliek tikai divas versijas – ja 27. jūnijā notikusi slimnieku iznīcināšana, to ir veikuši vai nu bēgošie komunisti, vai latviešu nacionālisti.

Divi vienā

Vēl dīvaināks ir stāsts par mums pazīstamo grāmatu Vārnu ielas republika. Tas, ko mēs šodien par tādu dēvējam, patiesībā ir 1947. gadā padomju redaktoru patvaļīgi radīts teksts, kas apvieno vairākus Jāņa Grīziņa stāstus. Kompilācija tikusi motivēta ar to, ka stāstu Rajona komitejas sardzē (1928, žurnāls Domas) buržuāziskās Latvijas izdevēji neesot gribējuši publicēt atsevišķā grāmatā. Pirmajā Vārnu ielas republikā no tā esot palikuši pāri "tikai varoņu vārdi un dažādas puiku nebēdnības". Lai nu kā – vārds cenzūra šajā gadījumā minēts netiek.

Latvijas literatūras vēsturē ir zināmi gadījumi, kad dažādu varu cenzūra nav ļāvusi publicēt pilnu darba versiju, tāpēc ilgu laiku bijusi pieejama tikai īsinātā. Tā, piemēram, notika ar Andreja Pumpura Lāčplēsi. Tomēr Grīziņa gadījumā par cenzūru runāt nevar – galu galā Andrejs Upīts žurnālā Domas šo darbu ir publicējis. Ko autors vēlāk svītrojis, tā jau ir paša rakstnieka darīšana. Neviens literatūras pētnieks mūsdienās taču nemēģina radīt Mihaila Bulgakova Meistara un Margaritas pilno versiju no daudzajiem rakstnieka atstātajiem romāna variantiem un gala variantā neiekļautajiem fragmentiem.

Var pieņemt, ka 1947. gada Vārnu ielas republikas kompilācijā, kura pēc tam izdota atkārtoti, Jānis Grīziņš un viņa varoņi ir padarīti sarkanāki nekā patiesībā. Tomēr, lai to pierādītu vai noliegtu, būtu jāveic padziļināti pētījumi, dzenot rokās visus iespējamos melnrakstus un redaktūras variantus. Tekstu apvienošana ir radījusi arī virkni nesakritību, kuras, uzmanīgi lasot, nevar nepamanīt.

Talantīgi uzrakstīts

Komunistiskās idejas latviešu literatūrā diemžēl nekad tā īsti nav vainagojušās ar kvalitatīvu literatūru. Jānis Grīziņš ar savu Vārnu ielas republiku līdzās Linarda Laicena dzeju krājumam Ho-Tai ir viens no retajiem izņēmumiem. Atsevišķas Vārnu ielas republikas nodaļas ir talantīgi uzrakstītas (cits jautājums, kā un vai tās līmējas kopā). Ne velti Grīziņu savā literārajā paspārnē ņēma Andrejs Upīts, kas necieta ne kreisas, ne labējas ievirzes grafomānus un sikšņotājus. Tā ir tipiska puiku literatūra – ar spraigu ritmu, spēju nonākt pie smeldzīga vispārinājuma, attapīga un sevī ievelkoša. Savā ziņā to var salīdzināt ar Holivudas stāstiem par nabadzīgo amerikāņu atvasēm, kas apvienojas savās republikās, lai galu galā kļūtu par nenotveramiem gangsteriem (Grīziņa versijā – revolūcijas cīnītājiem). Vārnu ielas zēni kaujas, ignorē policistus, pārkāpj likumus. Varbūt šis stāsts ir pārāk skarbs meitenēm, lai to liktu lasīt obligāti, tomēr tas ir labi uzrakstīts kolektīvs dēku gabals. Īpaši jau uz zemnieciski lēnās latviešu bērnu literatūras fona, kur 20. gadsimta sākuma varonis ir vienpatis Jancis vai Pastariņš.

Mūsdienu lasītājam grāmata tomēr ir kļuvusi par īstu ķīniešu ābeci, jo Jānis Grīziņš tajā izmanto tādu gaisīgu valodas slāni kā puiku žargonu. Lai to saprastu, dažā labā stāsta lappusē vajadzīgi vismaz 20 skaidrojumi. Neņemos izskaidrot, ko nozīmē "Oķiķi būs tūlīt klāt – pēc fierendēļa. Atļausiet pavēlēt taisīt kurcšlusi?" Šādu piemēru, tāpat kā 21. gadsimtā nesaprotamu reāliju un vēsturisku personāžu, ir daudz par daudz, lai to visu īpaši neskaidrotu. Tāpēc būtu labi, ja Dailes teātra iestudējums rosinātu literatūras pētniekus salikt neskaitāmos punktus uz i, aizpildītu tukšumus un noklusējumus Vārnu ielas stāstā. Galu galā – nav mums daudz grāmatu, ar kurām padusē varētu doties vēsturiskā ekskursijā pa 20. gadsimta sākuma Rīgas strādnieku kvartāliem.