Samanta Tīna "Vēstule Tev"

Kas lēni nāk, tas labi nāk – vai šis latviešu sakāmvārds ir piemērojams šajā konkrētajā gadījumā, vēl ir diskutējams jautājums, taču fakts paliek fakts: Samanta Tīna desmit gadus (!) pēc sava debijas albuma “Tagad esmu cita” publicēšanas izdevusi otro albumu. Kaspars Breidaks “Radio SWH” ēterā jokojis, ka divi albumi vienalga ir divreiz vairāk nekā Ralfam Eilandam - viņam ir pilnīga taisnība.

“Vēstule Tev” esot veidojies kā dziļi personisks stāsts. “Albums ir par pašizaugsmi, par cīņu pašam ar sevi, par sievišķību, par kāpumiem, kritumiem, par ticību. Tas ir sevis pieņemšanas, sevis iepazīšanas ceļojums,” stāsta Samanta. “Ar tituldziesmu, kas tapa ceļojuma laikā uz Indiju, aizsākās doma, ka šis albums ir vajadzīgs, jo man ir, ko teikt, man ir daudz, ar ko dalīties, man ir, ko stāstīt. Albums “Vēstule Tev” ir kā vēstule pašai sev.”

Albumā iekļautas astoņas dziesmas, tostarp iepriekš jau izdotās “Femme Fatale”, “Vēstule Tev”, “Atdevu visu Tev” un “Nav par vēlu”, kas tapusi sadarbībā ar Grafomānu. Savukārt četras no tām ir pavisam jaunas un iepriekš nedzirdētas. Viena no dziesmām tapusi sadarbībā ar Raimondu Paulu, kas iepriekš dzirdēta tikai kā instrumentāls pavadījums 1991. gada filmā “Depresija” - darbs pie tās sācies jau pirms krietna laika, tad nesaprotamu iemeslu dēļ pārtraukts, bet nu beidzot pabeigts. Dziedātājas komanda īpaši akcentē arī albumā kā pēdējo iekļauto dziesmu “Mahā-mantra” - pašas Samantas sacerēta dziļa, attīroša, pacilājoša, meditatīva mantra, kas tapusi sadarbībā ar Rihardu Zaļupi. Albuma producenti (jeb virsuzraugi) ir Ingars Viļums un pati Samanta. “Es ļoti ceru, ka, albumam nonākot pie klausītājiem, arī viņi varēs izdzīvot transformējošu ceļojumu caur savām dzīves situācijām, paņemt kaut daļiņu no tā sava spēka celšanai un pateikt sev - esmu šeit, es sevi mīlu, un manī ir milzīgs spēks, kas ir mana ticība sev,” tā Samanta.

PAR. Samantas varenās un bijībā cepuri noņemt liekošās balss dotības šajā albumā var novērtēt visā pilnībā - it īpaši dziesmās “Vēstule Tev” (tiešām izcils gabals, turklāt vēl ar Mārča Vasiļevska soloģitāru bonusā!) un “Vēl un vēl”. Vērtējot albumā iekļautās dziesmas, klausītāji droši vien dalīsies divās nometnēs: vieniem labāk patiks popsīgākie gabali “Atdevu visu Tev” un “Femme Fatale” (šai nometnei pieslietos arī apskatnieks), savukārt citi sajūsmināsies par tādām noskaņu dziesmām kā “Vēl un vēl”, “Depresija” un/vai Riharda Zaļupes “Spēka dziesmu”. Vienmēr ir ļoti simpatizējusi Samantas profesionālā attieksme pret pilnīgi visu, ko viņa dara mūzikā un uz skatuves - katrā sīkumā un niansēs -, un arī albumā tas ir jūtams ar neapbruņotu ausi.

PRET. Pati Samanta priecājas, ka “dziesmas kopā tiešām veido stāstu kā grāmatu ar vairākām nodaļām - ievads, kāpinājums, ir sarežģījumi, tad ir atrisinājums un izskaņa”, taču diez vai to uztvers arī klausītāji. Iepriekš jau dzirdētie četri gabali šķiet “no citas operas”, bet jaunākie četri ir pavisam cits stāsts, turklāt ne tas labākais. To ievada “Vēl un vēl”, kuras sākums atgādina “Par pēdējo lapu”: fatālu nolemtību sludinošā “Depresija” ir Paula dziesma, kurā vienkārši piedalās Samanta, taču labāk tā būtu skanējusi, piemēram, Viktora Lapčenoka izpildījumā; folklorizētā “Spēka dziesma” drīzāk piestāvētu “Tautumeitām”, bet Samanta šādā repertuārā izklausās kā netīšām iemaldījusies; “Mahā-mantra” ar saviem “Harē Krišna, Harē Ramā, Harē Harē” utt. vispār iedveš šausmas un piespiež ar steigu beigt šī albuma klausīšanos.

Negribas būt pārlieku skarbam - cilvēki ir centušies un strādājuši no sirds un ar dvēseli - tomēr nāksies tādam būt: šis albums var droši pretendēt uz “Zelta mikrofonu” visnesakarīgāk kopā salipinātā albuma kategorijā. Ja vēl ņem vērā to, uz ko Samanta patiesībā ir/būtu spējīga, cik teicamas dziesmas viņa var/varēja savulaik piedāvāt (piemēram, superīgo “Cutting The Wire”, spēcīgo “Still Breathing”, arī “I Got The Power”, eirogabalu “The Moon Is Rising” u.c.), tad arī uz “Gada vilšanās” balvu - vismaz apskatnieka vērtējumā.