Oļģerts Kroders: Esam degradējušies līdz vispārākajai pakāpei
"Es neko īpaši neplānoju, vienkārši vienā jaukā dienā nolēmu – ko es braukšu atpakaļ uz Rīgu, ja es varu palikt. Rīga man bija apriebusies ar tās bardaku, Valmierā ir mierīgākas vecumdienas," tā savu "iedzīvošanos" Valmieras teātrī skaidro latviešu režijas vecmeistars Oļģerts Kroders.
No mēģinājuma zāles līdz viņa dzīvestelpai var nokļūt dažās minūtēs, un pa ceļam meistars noteic, ka vecums ir liela cūcība, ka tam, ko kādreiz viņš varēja izdarīt piecās minūtēs, tagad nepieciešamas 15. Tomēr vecums nemazina viņa kritiskumu un arī dzēlīgumu. "Atšķirībā no daudziem šajā valstī teātris nav pārdevies."
– Vai tad nav pārdevies skatītāju gaumei?
– Nū... Pārdošanās ir tad, ja speciāli meklē repertuāru, lai uz to nāktu skatītājs.
– Vai tā nenotiek?
– Valmierā tā nenotiek. Sen jau. Iespējams, ir atsevišķi gadījumi, bet es nevienu neatceros... Valmierā 15 gadus taisīja teātra jauno māju, un pa to laiku teātrim nebija, kur palikt, trupa brauca spēlēt pa dažādām mazām vietiņām, un šo gadu laikā pazuda nepieciešamība piepildīt lielo zāli, un tā patiešām ir problēma teātriem Rīgā. Ja izrādi spēlē zālē, kurā ir vietas 50–100 skatītājiem, tad var rādīt jebko, jo zāle būs pilna. Līdz ar to režisori veidoja izrādes, kuras paši gribēja, nevis tādas, kuras varētu gribēt skatītājs. Tagad mūsu publika ir pieradusi pie laba repertuāra, savukārt citi teātri mokās, lai zāles pilnas dabūtu. Var jau lielīties, ka mēs esam izaudzinājuši skatītāju, bet tā nav, tāda bija apstākļu sakritība. Mums arī bija izrāde tādā "nāc pie manis gultā spēlēties" stilā, bet publika uz to nenāca. Hedai Gablerei ir jau 100. izrāde.
– Kāpēc jūs pēc pēdējo gadu smagās artilērijas – Hamleta, Hedas Gableres, Marijas Stjuartes, Ķiršu dārza, Karaļa Līra, arī Idiota – izvēlējāties iestudēt Evitas Sniedzes pavisam svaigu lugu Mākoņains, iespējams, skaidrosies?
– Arī Evitas luga ir par to, ka esam degradējušies līdz vispārākajai pakāpei. Lugā ir stāsts, kā pie vecas skolotājas sabrauc viņas audzēkņi, kurus viņa nav redzējusi 30 gadu, un pamazām kļūst skaidrs, ka visi ir tiktāl deģenerējušies, ka nekas no viņiem nebūs... Varbūt atradīsies daži jaunajā paaudzē – viņu bērnos, kas varbūt būs spējīgi virzīties uz priekšu.
– Tā ir jūsu diagnoze latviešiem, kādai paaudzei vai...
– ...es domāju, ka tā ir diagnoze mums visiem. Vai tad kāds vēl šaubās par to, ka sūdi ir līdz rīklei? Ja domājam plašākos mērogos, tad nepārprotami ir tas, ka viss beigsies ar to, ka ķīnieši mūs pārņems, tieši tāpat kā Seno Romu pārņēma ģermāņi. Tas ir neizbēgami – Rietumu sabiedrībā mirstība ir lielāka par dzimstību, viņi ar savu skaitlisko masu vien mūs iespiedīs ūdenī.
– Kāpēc tas ar mums notiek – ko esam izdarījuši nepareizi, kur kļūdījušies?
– Tas ir dabiskais process. Viss noveco, arī Rietumu kultūra savu mūžu ir nodzīvojusi, jo neko jaunu jau nevar radīt.
– Un kas ir tas principiāli jaunais?
– Tur jau tā lieta, ka neviens to nezina.
Var skatīties uz jebkuru mākslas jomu – nevienā nekas jauns netiek radīts, lai gan visi mēģina. Man ir vieglāk, jo esmu nodzīvojis garu mūžu un zinu, ka tas, ko kāds man mēģina iesmērēt kā baigo avangardu, ir bijis jau pirms, teiksim, 60 gadiem, un es to jau esmu redzējis un pusi no tā – pats darījis.
– Varbūt jūsu nelaime ir pārāk laba atmiņa?
– Tur jau tā lieta (smaida). Šķiet, Markss vai Engelss ir teicis, ka traģēdija galarezultātā pārvēršas par farsu. Cilvēks noveco, arī Rietumu kultūra ir gana veca, tā savu darbu ir padarījusi, tai laiks iet mājās. Ar ko tad mūsdienu kino atšķiras no gladiatoru cīņām Senajā Romā? Tad bija pliki gladiatori arēnā, tagad – pliki uz ekrāna.
– Apmēram līdzīgu domu jūs teicāt jau pirms 20 gadiem.
– Jā, un pamazām jau viss arī notiek. Lēnām. Vai tad jūs to neredzat?
– Es gribētu arī iemeslu dzīvot ar prieku, nevis iznīcīgas nolemtības sajūtu.
– Ja godīgi jāsaka, tad mūsu paaudzei vairs nav nekādas jēgas... Labi, būs vēl dažas paaudzes, bet beigās te būs Āzija. Būtu aktīvi teikts, ka Rietumu civilizācija iet bojā, es teiktu – tā sairst.
– Sairst tas, kas ir jau miris.
– Katram savs mūžs. Arī kad cilvēkam pienāk tā stunda, viņš nevar dzīvi sākt no jauna. Tā notiek tikai pasakās. Protams, manā vecumā ir daudz vienkāršāk par nāvi domāt, bet ja man būtu 20 gadu un es saprastu visu tāpat, kā šobrīd ar savu pieredzi, tad patiešām zūd ticība tam, ka vispār ir jēga dzīvot. Un nav jau ar". Tāpēc tik traki iet ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē – jūtam, ka mēs esam mirstoša kompānija. Piemēram, renesanses laikā cits pēc cita tika radīti ģeniāli darbi, bet tagad jau pat ģēniju nav – esam deģenerējušies! Pēdējos gados nekas ģeniāls jau nav radies ne glezniecībā, ne literatūrā, ne mūzikā... Mūsu periods sākās ar grieķu kultūru un beidzās 19. gadsimtā, 20. gadsimta sākumā. Kas bija pirms antīkās Grieķijas, mēs nezinām. Tas, ko sauc par moderno mākslu, ir mēģinājums no miroņa kaut ko izspiest. Eiropa savu ir izdzīvojusi, tai atliek vien skaisti pacelt cepuri un ar godu aiziet.
– Pieļauju, ka, lasot jūsu teikto, kāds varētu arī teikt, ka Kroders vienkārši ir prātu izkūkojis, ir pārāk vecs un pārāk pesimistisks.
– Eiropa izmirst – tas ir fakts.
– Un jums ir tik ļoti svarīgi, iestudējot oriģināllugu, vēl pateikt – latvieši, jūs esat deģenerējušies?
– Latvieši ir īpaši deģenerējušies. Pirms kara Lietuvā bija daudz nabadzīgāka dzīve nekā Latvijā, bet tagad ir otrādi. Kāpēc? Domāju, ka tas ir latviešu raksturs, jo latvieši ir tendēti uz kaut ko māksliniecisku. Latvieši ir mākslinieki, bet līdz ar to praktiskajā dzīvē sanāk bišķi šķībi... Lietuviešu Mindaugs ar savu karaspēku aizgāja līdz Melnajai jūrai, bet mēs, kā sākām vergot pirms 800 gadiem, tā neesam attapušies.
– Varam vēl attapties?
– Domāju, ka ir par vēlu. Visa Eiropa šļūc uz leju, un nav, kas mūs balstītu.
– Varbūt mēs esam izredzētie?
– Lai pirmie nošļūktu (smejas).
– Lai atrastu vai izveidotu savu Noasa plostu.
– Teorētiski tas ir iespējams.
– Kā?
– Saglabājot savu radošo garu. Tomēr tās ir pasaciņas, jo pat daba, mikroklimats mainās.
– Vai piekrītat domai, ka ikvienam cilvēkam šajā dzīvē ir savs uzdevums?
– Ne tikai cilvēkam, bet katrai vabolei ir savs uzdevums, tomēr to mēs nekad neuzminēsim. Nevajag pat mēģināt, jo tas nav iespējams. Acīmredzot Dievam ir sava sistēma, savs plāns. Un, vai tur vispār ir kaut kas augšā, to mēs redzēsim tikai
tad, kad nomirsim. Viens saka, ka ir, otrs saka – nav, bet muld jau abi.
– Un kam jūs ticat?
– Nevienam. Visādi brīnumi jau notiek, kas it kā pierāda, ka tur kaut kas ir. Vispār šis jautājums man pārāk neinteresē, jo mana dzīve nav atkarīga no tā, vai tur kas ir, vai tomēr nav. Kad nomiršu, tad redzēšu, kas tur ir, vai arī nekā tur nav. Un domāt par šo jautājumu ir veltīga laika tērēšana.
– Jums vasarā būs 90. dzimšanas diena. Kā jūs jūtaties šajā vecumā?
– Sevišķi laba jau jušana nav. Fiziski ir diezgan sūdīgi. Redz, 70 gadu vecumā man spieķis nebija vajadzīgs! Paldies Dievam, man nav depresijas, jo – kā ir, tā ir. Neteikšu, ka es esmu optimists, bet nekad dzīvē neesmu satraucies par lietām, kurās nekā nevaru mainīt – tāda ir mana daba. Ja varu ietekmēt, tad es papūlos. Lai gan teorētiski viss ir iespējams, praktiski – ne; piemēram, es taču nevaru ietekmēt Dievu, ja viņš ir, lai viņš darītu tā vai tā; es varu lūgt Dievu vakaros, bet – vai viņš mani klausīs?
– Vai nav traģiski, ka pēc tik ilga mūža jums jāmitinās vienā istabiņā Valmieras teātrī. Patiesībā – viens mazā grimētavā?
– Tas ir forši! Es jau nemaz neesmu viens – te apkārt mutuļo teātris. Ja man apnīk būt vienam, dodos papļurkstēt pie aktieriem – mana istabiņa ir aktieru ģērbtuvju rindas pašā galā. Un esmu arī laimīgs, ka vakaros visi ir aiztinušies.
– Vai teātri uztverat kā ģimeni?
– Teātris jau būtībā arī ir ģimene. Egoistu kompānija. Teātris vispār ir viena jancīga padarīšana, jo normāls cilvēks par aktieri nestrādā.
– Kāds ir normāls cilvēks?
– Tāds, kurš dara savu darbu un neaizraujas ne ar ko. Tas ir visgarlaicīgākais dzīvesveids, un normāls cilvēks jau arī ir garlaicīgs – dara to, ko vajag darīt, pelnot naudu ģimenei, paskatās televīziju, izlasa avīzes, aiziet uz kino, reizi nedēļā – uz krogu. Šādi cilvēki dzīvo pēc jau zināmas receptes. Interesantākie cilvēki izraujas no šīs normālās rutīnas, un viņiem dzīve aiziet citās sliedēs – cits aizraujas ar sportu, cits nodzeras, cits spēlē teātri, īsi sakot – paliek dumji. Un tie, kas nepaliek dumji, aizraujoties ar kaut ko, vienkārši izčākst. Tā tas Dievs to pasauli ir radījis. Jo Dievs jau katram savu dzirksteli ir ielicis, galvenais āķis cilvēkam ir uzminēt – kas es tāds esmu? Un ja var uzminēt, tad ir labi, ja ne – cilvēks visu laiku mokās. Ja cilvēks ar Dieva dotu aktiera dzirksteli strādā par inženieri, viņam arī nekas nesanāk, jo cilvēks nav savā vietā šajā dzīvē. Vislielākās traģēdijas un drāmas rodas, ja cilvēks neuzmin savu aicinājumu un visu mūžu nodzīvo neapmierināts ar sevi, citiem, šo pasauli.
– Jūs esat uzminējis?
– Es ceru. Pašsajūta man saka – viss ir normāli.
Lai gan esmu pārliecināts, ka pārdomas par tēmu – vai es savu dzīvi esmu nodzīvojis pareizi – ir tikai romānos, diez vai reālajā dzīvē kāds veic mūža teorētisku inventarizāciju. Ko tad vairs domāt, ja viss ir pagājis? Teiksim, es labi zinu, kur savā mūžā esmu izdarījis cūcību, kur – muļķību, kur – sliktu. Esmu pietiekami daudz cūcības darījis kā jau jebkurš cilvēks, un nav nekādas jēgas visas cūcības likt rindā un skatīties uz tām. Pietiek.
– Vai zināt, kas būs nākamā luga, ko iestudēsiet?
– Principā zinu. Jautājums ir, cik ilgi es varēšu ņemties ar iestudēšanu, respektīvi, cik ilgi fiziski spēšu? No vienas puses, nav jau pareizi tik ilgi strādāt teātrī. Piemēram, aktieris Jānis Kubilis aizgāja prom no teātra laikā, kad viņš ļoti daudz vēl varēja izdarīt, savukārt Smiļģis strādāja līdz pēdējam un, pat ceļos krītot, lūdzās Pēteri Pētersonu, lai viņš vismaz atstāj viņa vārdu uz afišas. Un tas ir patiešām bēdīgi... Esmu runājis ar Kubili, viņam reizēm griboties atkal spēlēt, bet viņš izdarīja pareizi. Lielākā daļa no tiem, kas no teātra ir aizgājuši pensijā, pēc tam neiet uz to kā skatītāji. Jo ir sāpīgi iet uz teātri, kuram aktieris vai režisors vairs nav vajadzīgs. Ja cilvēks ir samaitājies ar teātri, viņš jau ir psihiski slims.
– Jūs to sakāt par sevi?
– Par visiem (smejas). Normāls cilvēks nevar teātrī strādāt. Būt talantīgam ir labi, bet, no otras puses, tas uzliek slogu. Katrai lietai ir divas puses, arī talantam.
– Jūs nemaz nevarat aiziet no teātra, jo jūs te dzīvojat.
– Es jau esmu par vecu, lai aizietu no teātra (smejas), es varu aiziet tikai uz viņpasauli; vairāk man nav, kur iet. Vienīgais man žēl, ka visu mūžu esmu blāķiem pircis grāmatas, un tagad tās te grēdās stāv, lai gan par to naudu velns zin" ko būtu varējis darīt... Nezinu gan, kam tās būs vajadzīgas, jo aktieri lielākoties nelasa grāmatas.
– Jūs nepateicāt, kura būs nākamā luga, ko iestudēsiet?
– Ir tā, ka visu, ko es esmu gribējis, es jau esmu iestudējis, un man liekas, ka tas ir normāli manā vecumā. Man pat nav konkrētas vēlmes, man ir gribēšana darboties. Agrāk lugas pašas man nāca virsū, bija sarežģīti izšķirties. Tagad es tiešām meklēju lugu, kas varētu iedvesmot.
– Jūs vai skatītājus?
– Mani.
– Par ko jūs gribat domāt un līdz ar to – arī runāt?
– Tas ir sarežģīts jautājums. Jo pašlaik laikmets ir tik muļķīgs, ka nekas neiet uz priekšu, bet lejā – par to jau runājām iepriekš. Iestudējot lugu, mēģināt radīt mākslīgo optimismu būtu stulbi, jo neviens tam netic. Ja ne visi saprot, tad vismaz sajūt, ka esam sūdos līdz lūpai. Savukārt bezgalīgi daudz reižu rādīt to, ka patiešām esam sprukās, viss ir galīgā sviestā, arī ir bezjēdzīgi, lai gan to šobrīd dara daudzi jaunie režisori. Man patiešām negribas desmito reizi atkārtot vienu un to pašu, tāpēc man arī ir grūti atrast lugas. Protams, Šekspīram var atrast visu ko, bet cik daudz tad var? Tāpēc es šobrīd varu pateikt tikai to, ko iestudēšu nākamo – Tenesija Viljamsa Orfejs nokāpj ellē. Tā ir viena no Viljamsa labākajām lugām, bet drausmīgi pesimistiska, tā tiešām būs kā zārka nagla. Luga vēsta par to, ka vienā mazpilsētā Amerikā ierodas muzikants, kuram vēlāk izveidojas romāns ar divām sievietēm, bet finālā viņu norīda ar suņiem. Sabiedrība nepieņem tādus kā Orfejs, jo katram ir savas privātās intereses un ikviens, kas jauc gaisu, ir jāiznīcina. Optimistisks stāsts, vai ne? Pēc tam vajadzētu iestudēt kādu opereti.
– Varbūt kādu stāstu izrādi?
– Pietiek, ka Hermanis to dara, turklāt tas ir gaumes jautājums... Visādi var taisīt teātri, bet tagad par teātri, par mākslu sauc visu ko.
– Loģiski, jo dzīvojam postmodernisma laikmetā.
– Uztaisīt sūdu čupu, tajā iespraust krustu un parakstīt Te guļ Jēzus Kristus ir diezgan jancīgi. Man šķiet, ka māksla ir tad, ja tiek radīts darbs, kas atšķiras no ikdienas dzīves. Teiksim, performance, kad pliks cilvēks nostājas publikas priekšā, griež sev vēnas un tecina asinis, manuprāt, nav māksla. Mākslas misija ir nejaušībai, kas valda dzīvē, piešķirt formu, ielikt to bildi rāmjos, lai ir sākums un gals. Pārējais nav māksla, tai ir pavisam citas funkcijas – pārsteigt, izbiedēt, seksuāli satraukt... Kas ir striptīzs? Pēc formulas it kā ir māksla, bet pēc idejas tā ir tikai pretējā dzimuma seksuāla satracināšana. Nelaime jau ir tā, ka šobrīd viss ir sajaucies vienā čupā... Un par to es neesmu sajūsmā, jo, neraugoties uz to, ka ir liela daudzveidība, rezultāts nav interesants. Ja katrs dara to, kas viņam ienāk prātā, tad beigās rodas putra, kas var būt forša un interesanta, es neesmu pret to, ka to vispār dara, bet nevajag to visu saukt par mākslu. Jo – ja viss ir māksla, tad nekas nav māksla. Un tas attiecas ne tikai uz mākslu, bet uz visu dzīvi...
– Jūsuprāt, ir pazuduši rāmji – cilvēciskie, uzvedības, jēdzieniskie...?
– Cilvēki, saprazdami, ka kaut kas nav riktīgi pasaulē, meklēja kaut ko jaunu un, tikmēr kaut ko grābstījušies apkārt, līdz visu sajaukuši.
– Šķiet, ka jūs zināt atbildes uz visiem jautājumiem, vai vēl vispār ir kādi jautājumi, par kuriem jums kaut kas nav skaidrs?
– Jautājumi ir un būs, kamēr cilvēks aizies, tomēr jāatzīst – jautājumi man ir beigušies. It kā jau vēl ir, bet – ļoti blāvi. Turklāt būtībā jautājumi atkārtojas, un tādi paši tie bija Senajā Grieķijā, un tādi paši bija Senajā Romā. Jo cikls jau ir viens. Kardinālais jautājums ir viens – vai dzīvei ir jēga? Un kas ir jēga? Par to var domāt 100 gadu un neko neizdomāt. Nu kāda jēga – cilvēks piedzimst, padzīvo un nomirst? Kas ar mums notiks pēc nāves? Ja ir pēcnāves dzīve, tad es uzzināšu atbildes uz šiem jautājumiem, ja nav – tad ir skaidrs, ka cilvēka dzīvei nav nekādas jēgas.
Vai ir sākums un vai ir gals? Uz šo jautājumu neviens nav atbildējis.
– Ja jau nav iespējams atbildēt, kāpēc cilvēks neliekas mierā?
– Ziniet, 95 procenti cilvēku par to nemaz nedomā. Viņi prāto, kā paēst, apģērbties, bērnus izaudzināt... Un nedomā par to, vai pat tam ir jēga, vai ne.
– Kā svinēsiet savu 90. dzimšanas dienu?
– Nezinu, vai vispār svinēšu. Nekad neesmu atzīmējis jubilejas, arī šo negrasos, ja nu vienīgi teātris kaut ko sarīkos. Labi, stundiņu jau varēšu pastāvēt... Tomēr visas oficiālās svinības vienmēr ir tik falšas, jo oficiālie sveicēji bieži nemaz nezina cilvēku, kam ir jubileja. Es kā vecs dzērājs labi zinu – vislabākās ir spontānās balles.