Ik gadu Noišvānšteinas pili, kas atrodas Bavārijas dienvidrietumos, netālu no robežas ar Austriju, apmeklē 1,5 miljoni tūristu no visas pasaules, lai savām acīm skatītu karaļa Ludviga II izsapņoto pili. Taču restaurācijas dēļ pēdējos sešus gadus pieeja daļai telpu bijusi slēgta, vēsta kanāls “National Geographic”.
Noišvānšteinas pils savulaik atstāja iespaidu ne tikai uz tūristu pūļiem, bet arī leģendāro amerikāņu multiplikatoru Voltu Disneju. Proti, pirms slavenā “Disnejlendas” atrakciju parka būvniecības uzsākšanas Volts kopā ar sievu bija devies ceļojumā uz Eiropu un viesojies arī Ludviga II pilī. Šis brauciens iedvesmoja radīt Dusošās skaistules pili, kas vizuāli ļoti atgādina Noišvānšteinu.
Pili pusotra gadsimta laikā apmeklējuši apmēram 70 miljoni tūristu, tādēļ tai bija akūti nepieciešama restaurācija. Remontdarbi tika uzsākti 2017. gadā un tos pilnībā plāno pabeigt 2024. gada vasarā. Tāpat arī plānots atjaunot 2329 priekšmetus un interjera detaļas, 65 gleznas, kā arī 664 logus.
Raidījums “Noišvānšteinas pils noslēpumi” ir veltīts vienai no pasaulē slavenākajām celtnēm, kas pašlaik piedzīvo vērienīgākos restaurācijas darbus tās 150 gadu pastāvēšanas laikā. Kanālam “National Geographic” bija dota unikāla, līdz šim nebijusi piekļuve un atļauja filmēt visu pils atjaunošanas procesu.
Ielūkoties restaurācijas aizkulisēs skatītāji varēs raidījumā “Noišvānšteinas pils noslēpumi”, kura pirmizrāde būs skatāma jau 7. martā plkst. 22.00 kanālā “National Geographic”. Gaidot pirmizrādi, “National Geographic” aicina tuvāk iepazīties ar Noišvānšteinas pils vēsturi!
Būdams vēl pavisam mazs, princis Ludvigs reiz teica savai guvernantei, ka vēlas mūžīgi palikt kā noslēpums gan sev, gan citiem. Šie vārdi izrādījās pravietiski, jo, lai gan pagājuši jau vairāk nekā 137 gadi kopš viņa bojāejas, karaļa personība joprojām glabā daudz noslēpumus, tāpat kā viņa pils.
Kroņprincis Ludvigs Oto Frīdrihs Vilhelms 1864. gadā kļuva par Bavārijas karali Ludvigu II, būdams tikai 18 gadus vecs. Jaunais karalis neinteresējās par politiku un publiskus pasākumus necieta, tādēļ dzīvi izvēlējās vadīt noslēgtībā.
Ludvigs II bija pazīstams ar savu aizraušanos ar mākslu un arhitektūru. Tāpat arī viņš bija liels vācu komponista Riharda Vāgnera talanta pielūdzējs. Lielā mērā, pateicoties karaļa finansiālajam atbalstam, Vāgners varēja turpināt komponēt.
Stāsts par karaļa privāto dzīvi ir gaužam īss. Vienreiz dzīvē Ludvigs bija saderinājies, turklāt ar savu māsīcu, Bavārijas hercogieni Sofiju. Viņi bija pazīstami kopš bērnības - abi bieži pavadīja kopā laiku savu ģimeņu pilīs. Viņus, galvenokārt, vienoja mīla pret Riharda Vāgnera daiļradi. Abi saderinājās 1867. gada janvārī, kad Ludvigam bija 22 gadi, bet Sofijai - 20. Kāzām vajadzēja notikt tā paša gadā augustā, taču tās pārcēla uz oktobri. Tomēr, desmit dienas pirms laulību ceremonijas, Ludvigs paziņoja līgavai, ka nevēlas precēties.
Ludvigs Sofijai paskaidroja, ka mīl viņu kā māsu, taču ar to nepietiek, lai viņš vēlētos precēties. Jau nākamajā gadā hercogiene izgāja pie vīra, taču pēc dažiem gadiem gāja bojā traģiskā ugunsgrēkā Parīzē.
Savas valdīšanas laikā Ludvigs II pavēlēja uzcelt vairākas pilis, no kurām slavenākā ir Noišvānšteina. Savam mūža projektam karalis naudu nežēloja, ieguldot visus personīgos līdzekļus celtniecībā. Viņš bija iecerējis uzcelt Noišvānšteinas pili, lai dzīvotu tur vientulībā, tālu no sabiedrības. Pils būvniecība bija uzsākta 1869. gada, un karalis cerēja pārcelties uz Noišvānštenu jau pēc trīs gadiem. Taču darbi turpinājās vēl piecus gadus pēc paša Ludviga nāves - līdz 1892. gadam, tomēr pils līdz galam netika pabeigta.
Ludvigs II gāja bojā patiesi mīklainos apstākļos. Pamatojoties uz izšķērdību, ceļot lielās pilis un nevēlēšanos pavadīt laiku augstmaņu saviesīgajās pieņemšanās, viņam izvirzīja apsūdzību par psihisku nelīdzsvarotību un gāza no troņa.
Viņš tika sagūstīts un aizvests uz Bergas pili. Taču nākamajā dienā, 1886. gada 13. jūnijā, tika negaidīti atrastas 40 gadus vecā Ludviga un viņam nozīmētā psihiatra mirstīgās atliekas netālu esošajā Štarnbergas ezerā. Jāpiebilst, ka Ludvigs savas dzīves laikā bijis labs peldētājs, turklāt viņa plaušās netika atrasts ūdens. Tas liek domāt, ka viņa nāve bijusi cita rokām paveikta.
Savukārt, uz ārsta ķermeņa bija redzamas cīņas pazīmes. Oficiālā versija vēsta, ka Ludvigs mēģinājis izdarīt pašnāvību, bet dakteris centies no tās atturēt. Jāsaka gan, ka ūdens šajā ezerā, kurā karalis it kā noslīcis, sniedzas tikai līdz pieauguša cilvēka ceļgaliem. Štarnbergas ezera ūdenī, aptuvenā vietā, kur atrada Ludviga II mirstīgas atliekas, ir uzstādīts Piemiņas krusts.
Saprotams, kā jau kārtīgai pilij, arī Nošvānšteinai ir savi spoki. Te jāpiebilst, ka Ludvigs II pavēlēja uzcelt savu sapņu pili divu citu vecāku piļu drupu vietā, tāpēc viņa pils “pārmantoja” savu priekšgājēju spokus. Tādēļ pasaku pils saimnieka spoks nav vienīgais, kuru nakts aizsegā var satikt Noišvānšteinā.
Nostāsti vēsta, ka naktīs pils teritorijā var ieraudzīt arī vecus vīrus, kuri ģērbti 17. gadsimta armijas formastērpos. Viņi lēni pārvietojās pa gaisu un gaudo par savu sūro likteni.
Vietējās leģendas stāsta, ka tie ir Bavārijas armijas ģenerāļu spoki. Brašie vīri savas dzīves laikā tā saniknoja toreizējo karali, ka viņš pavēlēja nepaklausīgos sodīt ar nāvi.
Runā, ka pa pils gaiteņiem staigā arī karaļa Ludviga II spoks, nolādējot tos, kas viņu nogalināja, un atņēma viņam izsapņoto pili, pirms tā tika pabeigta.
Pusotru mēnesi pēc karaļa nāves Noišvānšteinas pils tika atvērta publiskai apskatei ar mērķi cilvēkiem pierādīt, ka nelaiķa karalis patiesi nebija pie pilna prāta. Te nu gan jāpiebilst, ka Ludvigs vēlējās pili īpaši lielu. Tās platība ir vairāk nekā 6000 kvadrātmetru un tika plānots, ka tajā būs 200 istabas.
Taču Noišvānšteina netika pilnībā pabeigta pēc iecerētā un no 200 telpām izbūvēja mazliet vairāk nekā pusi - 93. Pils arhitektūrā un iekšējo telpu apdarē atrodama gan viduslaiku romantiska interpretācija, gan Vāgnera mūzikas mitoloģija.
Drīzumā, pēc vairāk nekā sešus gadus ilgušas rekonstrukcijas, pils būs atkal atguvusi savu pirmatnējo spožumu un izskatīsies gluži tā, kā to bija iecerējis karalis Ludvigs II.